— Ja tu saki «nevar», tad nāksies atteik ties. vēl jo vairāk tāpēc, ka mums ir liela pamatprogramma, proti, mašīna.
— Nedariet man pāri, Ivan Nikolajevič. Es vienkārši nekādi nevaru samierināties ar domu, ka tam jānotiek …
Viņš netic. Es arī neticu, bet tas ir fakts.
Zinu.
— Jā, diemžēl jānotiek.
— Un jūs nopietni domājat, ka ir izredzes?
Tas jau nu ir netaktiski — šaubīties un laupīt pēdējo salmiņu. Bet es būšu iecietīgs. Viņš to nedara no ļauna prāta.
— Tas viss ir rakstīts «Piezīmēs»; Var cerēt uz pamošanos. Tu tikai padomā, ir taču zīdītāji, kas guļ ziemas miegu un kam ķermeņa temperatūra noslīd līdz pieciem grādiem. Viņiem ir aizmigšanas un dzīvības atjaunošanas programma. Acīmredzot tās pamati likti endokrīnajā sistēmā, un tā tiek ieslēgta, iedarbojoties ārējās vides apstākļiem. Izdalās kaut kādi hormoni, tie pazemina vielmaiņu, bremzē nervu sistēmas darbību. Pēc tam atkal otrādi.
— Ai, ja mums būtu tādi hormoni!
— Ē, draudziņ, tie jau tikuši meklēti, bet pagaidām vēl nav atrasti. Tātad tas ir grūti. Lai nu kā, šūnas tomēr spēj dzīvot zemā temperatūrā. Bīstami ir tikai tas, ka anabioze būs ilgstoša. Bet mums vajadzēs to organizēt tā, lai šūnu patēriņš tiktu pilnīgi atjaunots.
Viss šķiet gaužām argumentēts pat man pašam. Ļoti svarīgi, lai viņš noticētu. Nē, tas nav īstais vārds, — lai viņš pārliecinātos. Eksakto zinātņu cilvēks.
— Vai tu patiesi nejūti, kas tas par interesantu eksperimentu?
—. Ja tas būtu tikai eksperiments.
— Nu ko lai. dara. Ja gribi zināt, tad mani māc šaubas. Kāmji, lāči, sikspārņi ziemā dzīvo paši uz savu enerģētisko materiālu patēriņa rēķina, uz sabrukšanas rēķina. Tās ir vairāk vai mazāk vienkāršas reakcijas. Bet vai sintēze būs? Daļa paša organisma olbaltumvielu tiks patērētas, bet vai tiks atjaunotas?; Tas tad nu ir jānoskaidro.
— Labi, Ivan Nikolajevič. Ja jau tas ir nenovēršams, apspriedīsim konkrētus jautājumus. Lai gan, runājot taisnību, tas viss ir ļoti briesmīgi.
— Saprotams. Nav vis nieks; cilvēks dodas nākotnē. Turklāt vēl tuvs cilvēks. Jeb vai tas nav tā? Es tomēr ceru, ka tu kaut ko esi izdomājis un atnāci ar konkrētiem apsvērumiem.
Kafija gatava. Leju to tasītēs. Cepumi.
— Dzer nu.
— Es jau tiku pieminējis trīs galvenos darba virzienus. Adapterus mēs neizgudrosim — tas ir pārāk sarežģīti un ilgi. Vajadzēs apmierināties ar to, kas ir. Atdzesēšanas procesa programmētai vadīšanai mēs, iespējams, atradīsim un piemērosim gatavas shēmas. Tas pats attiecas arī uz stacionāra režīma uzturēšanu.
— Var izmantot mūsu mašīnu.'
Protestējošs žests.
— Nē, diezin vai tā derēs, jo tās princips ir īstenības modelēšana un nevis vadīšana. Taču šo to izmantosim. Visgrūtākā problēma izrādīsies trešā — izpildītāji mehānismi. Nepieciešams ideāls mākslīgās asinsrites aparāts, priekšzīmīga mākslīga niere. Bet te vēl nāk klāt augstspiediena kamera. Vai bez tās nevar iztikt?
Viss kļūst pārlieku sarežģīts.
Beidzot viņš ķēries pie kafijas. Rokas viņam nav diez cik tīras, tās ir meistara rokas.
— Liekas, ka nevarēs vis. Vismaz atdzesēšanas un sasildīšanas periodos ne. Iespējams, ka augstais spiediens izrādīsies visai izdevīgs arī zemā temperatūrā. Varbūt pēkšņi izdosies visu skābekli ievadīt caur ādu?
— Jūs taču pats rakstāt: būs ļoti nevienmērīgs parciālais spiediens virsējos un dziļajos audos. Un vēl kas — kur likt ogļskābi? Nē, bez mākslīgas asinsrites mēs neiztiksim. Vienīgi baidos, ka, atsakoties no hemoglobīna, mākslīgās asinsrites aparātu vajadzēs darbināt ar diezgan lielu jaudu. Tas droši vien nāks par labu audiem — pastāvīga skalošana.
Viņš visu sapratis, tas ir patīkami. Viņš un neviens cits jāatstāj par vadītāju.
Turpina. Bet manas domas noklīdušas kaut kur sāņus. Pie Ļubas, vēl kaut kur.
— Tātad jāprojektē vairākas tehniskas iekārtas. Pirmkārt, mākslīgās asinsrites sistēma, kas var automātiski uzturēt skābekļa un ogļskābes spriegumu no organisma aizplūstošajās asinīs. No tās būs atkarīga «sarkofagā» konstrukcija ar gāzu spiediena un satura regulēšanu. Bez tam vēl ķermeņa temperatūras regulēšana, arī droši vien pēc aizplūstošā šķidruma.
— Nē, vajadzīgi papildadapteri barības vadā un taisnajā zarnā. Tā mērī ķirurgi. Gāzu spriegums arī jāmērī tieši audos. Ar mērīšanu asinis vien nepietiks.
Viņš nepacietīgi māj ar galvu: «Sīkumi.»
— Nākošā sistēma — mākslīga niere kopā ar pH, ūdens un sāļu līdzsvara regulētājiem. Tā regulē arī urīnvielas izdalīšanu. Šaubos, vai izdosies uzreiz izveidot automātiku, jo adapteru šim nolūkam nav.
— Tas nav svarīgi. Šie rādītāji mainīsies lēnām, varēs paspēt izdarīt analīzes ar parastajām metodēm. Bet, režīmam nostabilizējoties, tie vispār būs pastāvīgi. Nepieciešams tikai automāts, kas ieslēgs un izslēgs mašīnu pēc pulksteņa.
Automāts. Mana dzīve būs atkarīga no automāta. Bet vai tā ir dzīve?
— Iespējams. Taču, lai projektētu šīs sistēmas, vajadzīgi organisma darbības kvantitatīvie raksturojumi attiecīgos režīmos. Tas nozīmē: skābekļa patēriņš vienā minūtē, ogļskābes izdalīšanās, glikozes, slāpekļa produktu patēriņš.
