Nu, diez ko es vis nelaistos. Karsta ūdens strūkla — viens divi! Noliec uz režģa virs izlietnes — un cauri. Desmit minūtes. Pēc tam jāsēžas pie darba. Strādāt, strādāt, domāt. Nevienu brīvu minūti. Man ir jāiedomājas, jāgūst priekšstats par to, kāds būs svarīgāko orgānu raksturojums. Jādod matemātiķiem aptuvenas līknes. Būs formulas. Pēc šīm formulām tiks radītas mašīnas, modeļi.
Bet varbūt tas nav galvenais? Varbūt pēdējos mēnešus ir vērts padomāt par kultūru, filozofiju, psiholoģiju? Strīdīgu jautājumu ir ļoti daudz, tie visi interesanti. Zinātniekam periodiski ir jāpavēdina vecās dogmas. Manuprāt, pie mums tas sen nav ticis darīts.
r
Nē, esmu jau diezgan par to visu domājis. Varu vienīgi uzstādīt jautājumus, bet ne atbildēt. Nepieciešami speciāli pētījumi. Bet galu galā vēl var padomāt, sev par prieku.
Tomēr galvenais ir plāns. Atstāt pēc sevis kaut ko pozitīvu.
Labi, tagad apsēdīšos. Vai tu re, kā tevī ierunājās godkāre! Obligāti jāaplaimo cilvēce vēl ar vienu rotaļlietu.
Ar traukiem esmu galā. Viss salikts savās vietās. Tagad apsēdīšos atzveltnes krēslā, domāšu.
Cik ērti. Kājas pie radiatora — salst. Slimība? Vecums? Nē.
Tā arī nepateicu Ļubai par anabiozi. Kā viņu tam sagatavot?
Anabioze — man tas ir jāizdara. Ļoti interesanti. Kad gan vēl cilvēki izšķirsies par tādu eksperimentu? Humānisms nepieļauj. Bet Ļuba pieradīs.
Un ja nu es patiesi pamostos pēc divdesmit vai piecpadsmit gadiem? Kā romānos, kad atgriežas no kosmiskiem ceļojumiem. Jāiegaumē (vai pat jāpieraksta) jautājumi, kuri pašreiz jāizšķir pasaulei.
Var notikties, ka es pamostos kā idiots. Tas būtu briesmīgi. Bet kāda gan starpība? Idiots nesaprot savu stāvokli. Bēdīgāk, ja kaut ko saprot, Ja paliek spēja vērtēt.
Nav vērts prātot par to. Varbūtība izdzīvot ir tik niecīga, ka ir smieklīgi apspriest detaļas.
Jāgatavojas tāpat kā nāvei. īstai, reālai.
Bet tomēr, kuru atstāt par pēcteci? Vadimu, Juru? Jura var dot vairāk, bet arī Vadims spēs apgūt matemātiku un elektroniku. Ne dievi dedzina podus. Tad viņu iespējas izlīdzinās. Nē, Juram ir plašāks redzesloks. Viņš apvieno fantāziju ar metodiskumu. Ja vēl varētu dažus gadus, kamēr viņš papildināsies fiziologijā…
Rīt jāiet pie Dāvida. Kādu ārstēšanu viņš man nozīmēs? Kaut nu nebūtu pārāk apgrūtinoša.
Vakarā varbūt atnāks Ļoņa.
Negribas ķerties pie darba. Esmu noguris. Aiz muguras tik daudz smagu sarunu, bet pēc pusdienas neiznāca nosnausties. Ļuba.
Jāstrādā, Manī ir kāds, kas dzen: «Piespied, piespied,» Apstāties nedrīkst — baismi. Mani ielenc vientulība un bezjēdzīgums, un tad ej vai kārties.
Gorkijam ir, labs izteiciens: «Ja Jakovs būtu suns, tad kauktu Jakovs no rīta līdz vakaram.» Tā ārī man gribas kaukt.
Jau desmit. Sēžu, pūlos, kā vien spēju, apkrāvies ar grāmatām. Pārdomāju dzīvības funkciju vadīšanas shēmu. Regulējošās sistēmas, kuras es ieteicu (Es!), pagaidām tiek pārbaudītas. Tomēr ar to vēl nepietiek: asins sistēma, endokrīno dziedzeru sistēma, veģetatīvā nervu sistēma un garoza. Jāsakārto tās pa «stāviem», jāapraksta to mijiedarbība. Šī shēma jāievada mūsu mašīnā kā orgānu vadītāja virsbūve.
Vispār gan šis darbs uzticēts Vadimam, viens viņš noteikti netiks galā. Man jāpārdomā pašam, lai būtu gatavs apspriešanai. Galva man vēl pagaidām laba. Esmu apmierināts? Kāpēc ne? Man labi padodas izlikt visu pa plauktiņiem, paredzēt atkarību, izvirzīt hipotēzes. Pēc klātesošo reakcijas redzu, ka esmu uzdomājis labi. Pēc kā reakcijas? Tavu palīgu? Viņi vēl maziņi. Nē, viņi ir loti prasīgi, iekarot autoritāti ir grūti. Bez tam institūtā arī ar mani rēķinās. Citādi Ivans Petrovičs nebūtu devis man tādu laboratoriju. Bez jebkāda blata un spiediena no augšas.
Nē. manu draudziņ Vaņečka. Tas viss nebūt nav tā. Sirds dziļumos tu zini, ka tavas spējas talanta līmeni nesasniedz. Tu esi labs kombinators. Esi savācis kopā fizioloģiju, kibernētiskas idejas, matemātiku, tehniku, esi pratis piesaistīt labus puišus — nu, un iznācis kaut kas interesants. Bet nekādu atklājumu tu neesi izdarījis, un jāšaubās, vai esi maz spējīgs uz to. Un arī tavas idejas pagaidām atrodas sarunu sfērā. Lūk, kad iegūs matemātiskos raksturojumus un konstruēs mašīnu, tad būs cita lieta.
Tas viss ir pareizi. Bet raksturojumi un mašīnas būs. Esmu pārliecināts. Un tas ir jauns solis fizioloģijā un medicīnā. Tieši tā. Lai arī bez ģenialitātes.
Visgrūtāk ir ar regulējošām sistēmām. Paraugies, cik daudz grāmatu ir endokrinoloģijā, bet dziedzeru mijiedarbība tomēr vēl nav skaidra. Ziņas ir pretrunīgas. Tāpēc ka neviens nav pētījis pēc mūsu metodes — kvantitatīvi. Vajadzēs rīkoties aptuveni.
Tālruņa zvans priekšnamā. Kas gan varētu zvanīt tik vēlu?
Pieeju.
— Jā?
— Ivan Nikolajevič, tas esmu es, Jura. Jūs neguļat?
Ak tu muļķis. Pulkstenis vēl tikai desmit. Viņš gan to jautā pieklājības pēc.
— Kas noticis?
— Nekas. Es izlasīju jūsu piezīmes, un man ļoti gribas parunāties.
Jāpadomā. Atlikt uz rītu? Viņš iztraucējis mani darbā. Taču viņa domas ir svarīgas: tā ir tehnika, idejas realitāte, mana dzīvība vai nāve. Bez tam bailes no nakts. Vientulība.
— Kur tu esi?
