Zaudējums zinātnei? Tā runās kapsētā. Manis sētais graudiņš ir tik niecīgs, ka to nav iespējams pamanīt.
Briesmīga lieta ir materiālisms. Daļiņas, atomi, molekulas. Šūnas, orgāni, organismi. Smadzenes — modelējošā sistēma. Mīla, draudzība, iedvesma — tikai informācijas pārstrādes programmas. Tās iespējams modelēt skaitļošanas mašīnā. Un tajās nav nekādas sevišķas īpašībās. Nav dieva, nav dvēseles. Nav nekā. Es esmu tikai elements sarežģītā sistēmā — sabiedrībā. Es dzīvoju, ciešu un darbojos saskaņā ar materiālās pasaules stingrajiem likumiem. Es varu tos izzināt, tiesa, ļoti ierobežoti, bet izrauties no tiem — nē. Pareizāk gan — jā. Nāvē. Lai nāk nāve. Neviena es nemīlu.
Liecies mierā. Nevajag dusmoties. Dzīve tomēr nav slikta. Atklāsmes prieks. Tuvums ar mīļoto. Cigarete. Pārrunas ar draugu. Nav svarīgi, ka tas viss ir tikai molekulu un atomu maiņa nervu šūnās, kas veido kaut kādu prieka centru zemgarozā.
Kā dzīvot? Lai prieka būtu vairāk, bet bēdu mazāk? Kā samierināt to ar materiālismu?
Jocīgais. Tev par šiem jautājumiem vairs nav ko bēdāt.
Nē. Tieši tagad man ir jādomā par to. Atkritis liels daudzums rūpju: kā uzrakstīt grāmatu, palepoties darba biedru priekšā, nopirkt jaunu uzvalku.
Labi. Vēlāk. Bet pagaidām vēl jāpadomā par šīm «Piezīmēm», lai pēc tam aprunātos ar Juru par nemirstības realizāciju. Kāpēc gan nepamēģināt?
Sēžu, domāju. Par anabiozi un daudz ko citu.
Jau trīs. Iešu pameklēšu Juru. Būtu labāk, ja citi neredzētu. Separātas sarunas kolektīvi nevērtē labvēlīgi. Jāpaņem «Piezīmes».
Rādās, ka viņš ir darbnīcā. Aizsūtīt kāda pakal? Nē, aiziešu pats.
Mūsu laboratorija izmētāta pa visu ēku. Agresīvas politikas sekas: darbiem vēršoties plašumā, atkarojām aizvien jaunas un jaunas istabas. Ivans Petrovičs skopojās, sūdzējās, taču padevās. Kā gan citādi: kibernētikas metodes, progress …
Eju pa gariem gaiteņiem. Cilvēki taisās mājup, istabu durvis vaļā, var redzētākā ģērbjas. Dzirdami atvadu vārdi. Šur tur vēl karājas plāksnītes: «Mēģinājums. Ieeja aizliegta». Aizmirsuši noņemt. Pēc pulksten trim institūts ir tukšs. Zinātne top darba laikā — «no un līdz». Tepat ietilpst arī sarunas.
Bet manējie sēž. Tiesa, viņiem patīk vēlāk pažēloties, ka «ak, mums nākas strādāt virsstundas», «jūs mūs ekspluatējat».
Beidzot esmu klāt. Sāpes pakrūtē. Neapzināti es visu laiku ieklausos savā ķermenī. Tā tagad būs vienmēr: gan te sāp, gan atkal tur. Visi orgāni ierunājušies.
Lūk, mūsu darbnīcas trejas durvis. Juram jābūt aiz pirmajām: te stāv elektroniskais sirds modelis — viņa lolojums un lielā mīla.
Jā, tā arī ir. Viņš sēž viens uz augsta, soliņa pie oscilogrāfa, uz kura stars zīmē līknes — sirds kambara spiediena raksturojumu. Neredz mani. Vēro ekrānu un lēnām groza aparata kloķi. Maksimumu amplitūda un frekvence mainās. Es zinu: viņš maina «ieejas», tas ir, spiedienu vēnās.
— Jura, man ar tevi jāaprunājas.
— Ko?
Viņš sarāvās, pēc tam plati pasmaidīja. Seja viņam mēdz būt pavisam bērnišķīga, nepateiksi, ka puisim divdesmit septiņi. Man jau varētu būt tāds dēls …
— Saruna lai paliek starp mums. Pasēdēsim šeit vai iesim kabinetā?
— Kā vēlaties, Ivan Nikolajevič. Te arī ir mierīgi. Puiši aizgājuši dažādās darīšanās, bet divi ir mēģinājumā.
— Nu tad paliksim šeit.
Es apsēžos uz veca krēsla tuvāk apkures radiatoriem. Man salst.
— Vai drīkstu uzsmēķēt?
— Saprotams, smēķē. Es ar labpatiku ieodīšu tavus dūmus.
Klusums. Man tā kā neērti runāt par šo izdomu — anabiozi.
— Kā sokas darbs ar disertāciju? Vai tev ir skaidrs, ka jāpasteidzas?
Kad mēs esam vieni, es viņam, tāpat kā Vadimam un Igoram, saku «tu». Viņi man ir mīļi, kā nekā mani skolnieki. Un, lai gan zinu, ka viņi kādreiz aizies, taču tas ir tā, ņemot ar prātu, turpretī sirds netic. Liekas, ka viņi vienmēr dalīs ar mani sapņus un vilšanos.
— Man nepieciešams uz divām nedēļām izslēgties no darba, un es pabeigšu.
— To nedrīkst darīt. Var nestrādāt laboratorijā, bet organizatoriskie pasākumi paliek. Tev jāatrod kompromiss: darīt pašu nepieciešamāko un iet mājā.
— Tiklīdz es atnāku, tā vairs nav iespējams izrauties līdz. vakaram.
— Disertācija jāiesniedz vēlākais pēc diviem mēnešiem. Tas vajadzīgs arī man. Vai Dmitrijs Jevgenjevičs izlasīja visas nodaļas?
— Jā, visas akceptēja.
Jāpāriet pie galvenā. Neko darīt.
— Jura. Man ir vel viena nopietna saruna. Es mazliet kaunos to sākt, jo jūtos kā cilvēks, kas grib kādu pievilt. Nerādi izbrīnījušos seju: tas tā arī ir. Es gribu pievilt nāvi. (Ak tu frāžu kalējs!)
— Ko?
— Nu redzi nu, kā tu brīnies. Visi cilvēki mirst normāli, bet es gribu izlocīties.
Cik banāli es runāju!.. Balagāns. Kur rast vārdus, lai pastāstītu par nāves bailēm, par protestu, šaubām? Kā viņš veras manī — ar neuzticību, satraukti, un mana autoritāte sagrīļojas.
— Jura, es negribu mirt. Nē, tu nedomā, ka es būšu mazdūšīgs un pieķeršos katrai atlikušai dienai, pirkšu to ar visvisādām zālēm. Es gribu spēlēt uz augstu likmi.
Atkal slikti. Nekad neesmu spēlējis. Jura ir apjucis, viņš it kā sarāvies. Vai arī man tikai ta liekas? Atrāk pie lietas.