Precīzus raksturojumus mēs acīmredzot nedabūsim. Turklāt vēl dažādās temperatū rās. bet var taču projektēt «ar rezervi» tā. lai būtu iespējams viegli saglabāt tā vai cita parametra stabilitāti?
— Saprotams, bet izejas punkti tomēr ir vajadzīgi.
— Viens šāds punkts ir normāla vielmaiņa atdzesēšanas sākumā; otrs — apmēram divi trīs procenti no normas — zemā temperatūrā, anabiozes apstākļos. Šajās robežās jānodrošina regulēšana.
— Nē, Ivan Nikolajevič. Projektētājiem nepieciešams tehnisks uzdevums. Domājamie režīmi jāizteic skaitļos un jāattēlo grafikos. Sakiet, vai mēs sāksim būvēt tūlīt īsto vai vispirms izmēģinājuma iekārtu eksperimentiem ar suņiem?
Viņš nepateica: «Tūlīt jums.» Pažēloja, neuzdrīkstējās. Skaidrs.
Un es arī nesaukšu vārdā.
— Jāparedz cilvēkam, bet lai būtu derīga arī sunim. Bez tam jātur noslēpumā. Lai projektē eksperimentālu iekārtu. Tam vajadzīgi gadi. Tā nav ne kosmiska raķete, nedz arī atombumba. Izeja tikai gatavu bloku un gatavu elementu — gatava mākslīgās asinsrites aparāta, gatavas nieres izmantošanā.
— Bet, ja nu mēs ņemam un izstādām to verķi? Nu, piemēram, ņemam un nosaucam to par «mašīnu ceļojumam nākotnē». Var jau rīt uzaicināt korespondentus un sniegt interviju. Visas avīzes ar prieku nodrukās. Sensācija. Un tūlīt pieprasīt, lai izziņo mūsu aicinājumu: «Visiem. Visiem. Sniedziet palīdzību triecienceltnei!»
— Bet ko teiks priešniecība?
— Lai saka vien, ko grib. Ja tikai avīzes izziņos — entuziasti atradīsies.
Patiešām, ko man var padarīt? Sodīt mani nevar. Nē, vēl var gan. Atņemt darbu, manu pēdējo prieku. Tad ardievu anabioze un līdz ar to arī mašīna. (Esmu nu gan cieši iejūdzies savos ratos!)
— Nē, Jura, tā neiet. Kauns ir plātīties pirms laika. Ceļojums atpakaļ var nenotikt. Tāpēc meklēsim vien nomaļākus ceļus.
— Esmu ar mieru. Bet tad, neko daudz nevilcinoties, ķersimies pie tehnisko noteikumu izstrādāšanas. Rīt es apstaigāšu rūpnīcas un mēģināšu pazondēt augsni pasūtījumiem. Vai jūs vēl spējat strādāt?
Diez kā gan vairs nespēju un labprāt atgultos ar grāmatu vai avīzi. Pulkstenis ir vienpadsmit vakarā.
Lai notiek, Jura. Ko tu konkrēti iesaki darīt?
— Manuprāt, mums būtu jāizskata jūsu «Piezīmes», lai izrakstītu paredzamos režīmus, parametrus, skaitļus. Uzzīmēsim iekārtas shēmu. Pēc tam pagudrosim, ko var izmantot gatavu un kas vēl jāprojektē. Sastādīsim aptuvenu tehnisku uzdevumu.
— Iesim kabinetā.
Mēs strādājām apmēram stundu. Apspriedām projekta galvenos punktus. Izrādījās, ka no idejas līdz tehnikai ir stipri tālu. Vajadzīgi orgānu un sistēmu raksturojumi zemā temperatūrā, pārejas režīmu līknes — kā mainīsies orgānu funkcija sasildot un atdzesējot. Radās smagi jautājumi: izrādījās, ka daudzu ideju realizēšanai trūkst tehnikas. Vajadzēs konsultēties ar Maskavu. Pie tā paša aprunāties ar ārstiem?
Kam tas vajadzīgs?
Slimība. Nāve. Apspriedām, strīdējāmies kā par abstraktu zinātnisku problēmu. Un pēkšņi tu atceries: tas taču domāts tev. Zemapziņā ieperinājusies doma: «Beigas.» Caur tās prizmu visa pasaule parādās jaunā gaismā.
Labi gan, ka Jura atnāca. Te nu viņš sēt, iedziļinājies kaut kādos aprēķinos. Taisns deguns. Rievas ap lūpām liecina par stipru gribu. Acis drusku par mazām un pārāk dziļi dobumos. Esmu pārliecināts, ka cilvēka sejā atspoguļojas viss: prāts, raksturs, gara īpašības. Tikai lasīt mēs neprotam. Varbūt kibernētika atrisinās šo jautājumu?
— Diezgan skaitīts, Jura. Šodienai pietiek.
— Man jāiet, Ivan Nikolajevič.
— Nu nē. Nekur tu neiesi. Man ir saliekamā gulta, palagi, viss. Vai māte zina, uz kurieni tu aizgāji?
— Jā, es zvanīju viņai no laboratorijas, ka pamākšu no jums vēlu. Bet viņa tik un tā uztrauksies.
Bet man arī ir slikti, saproti jel!
— Nekas. It kā tu nu allaž nakšņotu mājās?
— Ja tā, kā jūs domājat, tad allaž.
Nu saki viens cilvēks! Divdesmit septiņi gadi. Bet es taču arī biju tāds. Vajadzēs atlaist.
— Nu ja jau jāiet, tad ej.
Viņš saprata. Sejā pazibēja skumja doma. Šaubās.
— Es varbūt pamēģināšu piezvanīt draugam, kas dzīvo mūsu mājā.
Viņš izgāja priekšnamā. Vai drīz pienāks laiks, kad telefoni būs ikvienā dzīvoklī? Esam alkatīgi: pavisam nesen vēl nebija pašu dzīvokļu, bet tagad — šurp telefonu!
Griež numuru. Cik ilgi viņš gaidīs? Tas arī raksturo. Ātri.
— Dima, tu negulēji? Piedod, lūdzu, ka tik vēlu. Vai tu neaiziesi pie mātes? Nē, nekas nav noticis. Vienkārši viņa jābrīdina, ka es pārgulēšu pie šefa. Nē, gaida, protams. Pateicos. Piedod.
«Protams» — tas nozīmē, ka vienmēr gaida. Neapskaud: arī tev bija tāda. Labi, ka viņa nepiedzīvoja šodienu. Un vispār labi, ka neviena nav. Ļuba. Bet tas nav īsti tas.
Viņš atgriežas smaidošs. Mīl māti.
— Nu, tagad gan viss kārtībā. Es, zināt, esmu viņai vienīgais.
Es zinu: arī es biju vienīgais.
— Vai liksimies gulēt vai padzersim vēl tēju?
— Kā vēlaties. Es neesmu noguris.
— Ejam uz virtuvi. Tēju vai kafiju? Vai varbūt iedzersi kādu glāzīti? Ir degvīns, ir konjaks, vīns. (konjaku — Ļoņa, vīnu — retumis — Ļuba.)
Izbijies:
— Nē, ko jūs, es nedzeru!…
— Paipuisītis — nedzer, nesmēķē, nakšņo mājās.
