Inde. Mediķim tas ir vissaprātīgākais. Apdomāsim. Sameklēsim literatūru. Pat eksperimentā var pārbaudīt. Zinātne!
Pats labākais — slāpekļa oksidula narkoze, kā operācijā. Nekas nesanāks. Vajadzīgs anesteziologs un bez tam vēl spēcīgs narkotisks līdzeklis.
Smieklīgi. Es aplēšu kā puika. Daudzi jau bijuši tik gudri, un visi miruši gultā. Daži uzdrošinās…
Es arī uzdrošināšos … Kam vēl tādi apstākļi: esmu viens, radinieki nestāv ceļā. Ka tikai nepalaižu garām īsto brīdi. Par agru negribas, bet, tikko mazliet nokavēsi — tevi sagrābs mediķi, un pagalam brīvība …
Stāt.
Stāt!
Ideja!
Apmānīt visus un pat pašu nāvi!
Anabioze. Zinātnieka varoņdarbs. (Ak, cik skaisti!) Ir mēģinājumi ar hipotermiju. Neveiksmīgi, bet nebija taču tehnikas! Par skābekļa kamerām pat nedomāja. Tagad ir automātika. Mūsu mašīna. Kas par ideju!
Tā arī ir pašnāvība. Bet cik vareni!
Nē, pag, kaut kādas izredzes taču ir. Ķirurģijā izmanto dziļo hipotermiju. Izmantoja. Pjotrs Stepanovičs izdarījis kādus pāris desmitus sirds operāciju. Tiesa, tagad atmetis: saka, ka esot bīstami un varot iztikt bez tas, bet ir atvēsinājis līdz 10 un pat līdz 8 grādiem. Apmēram puse slimnieku izdzīvoja. Viņš demonstrēja biedrībā.
Cik daudz fantastisku grāmatu uzrakstīts par anabiozi. Parasti gan muļķības. Bet problēmai ir reāls pamats.
Aizmigt uz kādiem desmit gadiem. Un… nepamosties. Manā stāvoklī arī tas nav slikti.
Bet pamosties var. Lai pēc tam nomirtu no leikēmijas? Nav tālu tas laiks, kad leikēmijas problēma tiks atrisināta. Gulēt — kamēr atrisinās.
Salmiņš … Ķeros pie salmiņa.
Cik dīvaini: redzu sevi uzreiz vairākās personās.
Zinātnieks ar aukstu prātu iztirzā zinātnisku problēmu.
Iebiedēts sīks cilvēciņš baidās nomirt un ir gatavs uz visu… Cits, vēl zemāk, negrib riskēt pat ar dažām dienām. Viņš līdz pēdējai minūtei neticēs, ka jāmirst. Un ir vēl viens — tas redz slavu. Avīžu slejas, televīzija, radio.
Lūk, fantastisks sarkofags stikla zāles centrā … Mašīnas, automāti, pults ar mirgojošām spuldzītēm. Bāla, majestātiska seja zem stikla kupola. Tas esmu es. Nav svarīgi, ka nebiju skaists. Viss ir mainījies.
Pēc tam pamošanās. Akadēmiķu kā biezs no dažādām zemēm.
Ieslēdziet pamošanās programmu.
Sasprindzināta uzmanība. Desmit, divdesmit, trīsdesmit minūtes. Oscilogrāfi rāda līknes. Uz milzīgā ekrāna lēkā skaitļi.
— Sirds sākusi strādāt!
— Atvēra acis.
Un tā tālāk …
Nē, nopietni, tas ir iespējams. Iespējams aizmigt un pagaidām nenomirt. Ne galīgi nomirt.
Bet kā tad būs ar Ļubu? Tam taču jābūt briesmīgi: es gulēšu tur ne miris un ne dzīvs. Viņai būtu labāk, ja miris. Plāksne kapsētā, kur var šad tad pasēdēt, paraudāt.
Jā, bet ja nu nedod atļauju? Teiks: mirsti normāli. Kas vēl nebūs? Tā visi gribēs kļūt nemirstīgi. Mēģinājums valstij maksā lielu naudu.
Nē, gulēt es nevaru. Celties un strādāt. Atsaukt prātā visu, ko zinu, izlasīt, pierakstīt.
Laboratorija. Pulkstenis vienpadsmit. Es aizkavējos mājā: naktī vēlu apsvēru vakardienas ideju par anabiozi. Tā kļuvusi man par parastu zinātnisku problēmu. Labi. Vienalga, iznāks vai neiznāks, bet vismaz ļaus aizmirsties.
Soļoju pāri pagalmam. Ēka celta pirms kara. Trīs stāvi. Kādreiz tā likās visai ideāla, bet tagad — šaura un neērta. Modernai zinātnei vajadzīgas ne tikai sienas vien. Laboratorijas tiek celtas kā rūpnīcas: kopā ar tehnoloģisko iekārtu.
Cik žēl, ka nesagaidīšu jauno celtni. Tagad ir slikti: mēģinājumus veicam apakšā, pārdomājam otrajā stāvā, bet «sametinām» puspagrabā.
Kāds asprātis teicis, ka iestādes pārdzīvo uzplaukumu, kamēr atrodas vecās un sliktās ēkās. Tikko uzceltas pilis, tā iestājas pagrimums. Ar to es pastāvīgi mierinu savus puišus, kad viņi sūdzas par neērtībām.
Bet ja nu viņi bez manis neuzplauks?
Kauns.
Vestibilā stāv pingponga galds. Kaut kādi dīkdieņi jau no agra rīta sit bumbiņu. Liekas, no elpošanas fizioloģijas sektora. To sauc par fizkultūras pauzi. Speciāli izdomāja slaistiem.
Cik tumšs gaitenis.
Lūk, mūsu spārns: pa trim istabām katrā pusē. Visas durvis vaļā. Patīkami skatīties, ka darbs kūsā: cilvēki steidzas šurp un turp. Nerīko, palaidņi, vingrošanu, ignorē rīkojumus.
Es šodien jūtos kā viesis: uz visu raugos no malas un citām acīm.
— Laburītu, Ivan Nikolajevič!
Pirmais sveicinājums: Glaša, apkopēja, nes spaini.
Pilnu — tas uz laimi.
Sveicināta, Glašas krustmāt! Kā jūtaties?
— Slikti. Atkal noteka operāciju zālē aizsērējusi, stiepju ar spaiņiem.
Pati vainīga: vienmēr grasās bērt gružus kanalizācijā…
Pirmā operāciju zāle: tur notiek Semjona mēģinājums ar izolētu nieri.
— Labrīt, biedri!
Visi atņem sveicienu. Tomēr patīkami redzēt smaidus un siltus skatienus, Pagaidām vēl neviens nezina.
Te jau arī viņš, mans vietnieks.
— Ivan Nikolajevič, mēs ņemam nieres raksturojumus hipoksijas apstākļos.
— Ļoti labi.
Faktiski — ne visai. Šis Semjons nekādi nevar saprast jauno tehnisko pieeju mēģinājumiem: jākontrolē maksimums «ieeju» — arī es, sekojot Juram, tagad saucu tā visas ārējās vides ietekmes uz sistēmu.
— Semjon Ivanovič, kāpēc tad jūs temperatūru neesat nostabilizējuši? Tikai 30 grādu.
