Labi. Ja jau runa ir par kritiku, tad iesim uz operāciju telpu. Sen jau viss apsvērts, noteikts. Pozitīvais varonis ar ne visai augstu koeficientu. Ja sasniegšu, ko esmu sadomājis, tad būs patīkami pirms nāves. Būšu attaisnojies. Nez kāpēc vajag attaisnoties.
Operāciju telpa. Viena skatiena pietiek: esmu atnācis pašā reizē. Sāk narkozi.
— Krēslu Ivanam Nikolajevičam!
Tā ir Vadima uzmanība.
— Dariet visu, kā paredzēts pēc programmas. Man uzmanību nepievērsiet.
Es neraustīšu jūs ar saviem norādījumiem. Pieņemsim, ka manis vispār nav. Guļu uz galda suņa vietā.
Apsēžos kaktā pie loga. Aiz loga — vasaras diena pašā plaukumā, Karsts. Paveros apkārt: trīs grupas. Vidū man priekšā operāciju galds ar mākslīgās asinsrites aparātu. Fiziologi Oļa, Alla, Rita. Galvenais — Vadims. Viss labējais stūris kontroles un vadības aparatūra. Inženieri Gulijs, Toļa, Jura. Stūri pie durvīm bioķīmiķu galds. Vaļa ņem analīzes. Igors. Pie loga vēl viens galds: milimetru papīra loksne — uz tās Ļoņa un Petja atzīmēs galveno rādītāju vienkāršotu grafiku.
Katrai grupai savi uzdevumi, savs priekšnieks. Vispārējā vadība — Juras ziņā.
Pirmo reizi redzu visu iekārtu kopumā. Samontējuši, kamēr slimoju. Mākslīgās asinsrites aparāts, siltummainis. Kur tad aparatūra atdzesēšanai un sasildīšanai? Aha, tur jau šļūtenes ved aiz durvīm. Tātad uzstādījuši blakus istabā. Šeit vairs nav vietas.
Kontroles komplekss. Kas tik te nav sabāzts! Nav vērts iedziļināties — ir taču Jura, inženieris.
— Cik kanālu jūs pierakstāt?
— Sešpadsmit pierakstīsim, bet periodiski kontrolējam vēl apmēram trīsdesmit rādītāju. Šeit ir saraksts, lūdzu.
Saraksts: spiediens abos priekškambaros, aortā, asinsvadu tonuss, plaušu un mākslīgās asinsrites aparāta skābekļa patēriņš, pH, skābekļa spriegums audos. Viens kanāls ar pārslēgu uz sešiem punktiem. O
— Jura, vai jaunais patēriņa mērītājs ir uzstādīts?
— Jā, beidzot sataisījām.
— Bet gāzes sprieguma adapteri ir droši?
— Neteikšu, ka ļoti, bet mēs esam paredzējuši periodiski noteikt asins gāzes pēc van Slaika un ar oksihemometru.
— Sirds jauda netiek kontrolēta? Kāpēc tad jūs nepierīkojāt ballistokardiogrāfu?
— Ivan Nikolajevič, mēs taču nevarējām visu izdarīt, nepaspējām.
To saka Vadims. Sapīkuma pieskaņa: «Atradies kāds, vēl piesienas». Vajadzēja paspēt. Labāk jau nu klusē.
Nāk talkā Poļa:
— Netieši var spriest par sirds minūtes tilpumu pēc skābekļa patēriņa plaušās. Mums taču ir zināms asins gāzu; sastāvs ieejā un izejā.
«Ieejas un izejas.» Fiziologi apgūst jaunu terminoloģiju. Darbs turpinās. Mila veikli ievadījusi cauruli sunim trahejā, pieslēgusi narkozes aparātu, sākas elpošana ar maisu. Savs anesteziologs, ne sliktāks par ārstu. Bet, kad sāksies pa īstam, būs labāk jāuzaicina Volodja no Ļubas slimnīcas.
Vadims ar Poļu sākuši atsegt abu gūžu asinsvadus, lai pieslēgtu mākslīgo asinsrites aparātu un ievadītu kontroles zondes. Vai venozā attece no ķermeņa augšdaļas, no galvas būs pietiekama?
— Paklausieties, Vadim, mēs taču runājām, ka viena caurule tiks ievadīta vēl arī caur kakla vēnu. Es tā kā neredzu, ka jūs tam gatavotos.
— Pietiks divu kateteru apakšējā dobā
— Nē. nepietiks vis… Dariet, kā teikts.
Viņš tikai nikni paskatījās uz mani. Vēl mazliet — un sāks dumpoties. Nesatiks viņi ar Juru. Sāk skūt suņa kaklu. Vēl viņi paklausa.
Jura darbojas gar aparatūru. Acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Nav tik viegli noregulēt sešpadsmit kanālu. Igors rīkojas kaktā pie galda ar mēģenēm. Viņš ir atbildīgs par bioķīmiju. Jā, te jau tas ir — analīžu saraksts. Lasu. Vareni. Pat adrenalīns, fermenti.
— Igor, kā tad jūs varēsiet paveikt tik daudz analīžu?
— Mēs uzaicinājām bioķīmiķus no citām laboratorijām un pat no klīnikām. Visas trīs blakus istabas pilnas.
— Malacis!
— Cenšamies.
Vienīgi Semjonam nav darba. Sarakstā viņam vispār nekā nav iedalījuši. Žēl. Vajadzēja man iejaukties. Nu ir par vēlu. Tiesa, viņa mākslīgā niere šodien netiks pieslēgta. Nav gatava.
Visi ir aizņemti, vienīgi es esmu brīvs. Invalīds. Bet vispār tas ir labi: tātad kolektīvs strādā.
Jura lieliski noorganizējis eksperimentu. Viss sadalīts pa punktiem: kas, kur, ko. Bet viņš vēl ikreiz sūrojas, ka sistēma slikti vadāma. Viņi bieži kļūdās. Kamēr ar suņiem, tas nav nekas, tikai darba žēl: mēģinājumos piedalās ap divdesmit cilvēku. Fiziologi nekad nav organizējuši tik sarežģītus eksperimentus.
Darbs rit mierīgi. Pat Vadims nebļauj: acīmredzot sapurināšana sapulcē nākusi par labu. Bet vai uz ilgu laiku? Tam nu gan ir raksturs! Cik reižu viņš nav man sarunājis rupjības? Pēc tam atnāk: «Piedodiet, Ivan Nikolajevič, nesavaldījos… Bet jums arī nav taisnība…» Un tomēr es viņu mīlu. Viņš ir īsts. Tagad pārāk daudz vienaldzīgo.
— Vadim, vai tu esi iemācījies drenēt kreiso priekškambari?
Es tīšām saku «tu», lai viņš nedusmotos. Viņam tas patīk.
