Es griežos pie visiem. Viņi klusē. Nav pieredzes.
— Igor, parūpējieties, lūdzu, lai sirds minūtes tilpums tiktu noteikts ik pēc piecām minūtēm. Tas ir ļoti svarīgi. Ir iespējams?
— Centīsimies paspēt.
— Nu tad apstādināsim. Poļa, vai kārtībā?
Apstādinājām mašīnu. Spiediens krīt. Visu laiku krīt. Apstājies pie piecdesmit. Maz. Bet kontrakcijas, liekas, ir labas. Turpinām,
— Nosakiet minūtes tilpumu, Igor.
— Pagaidiet mazliet, lai režīms nostabilizējas.
Juram taisnība. Kādas piecas minūtes jāpagaida. Tieši tik ilgi, kamēr apmaina asinis oksigenatorā. Pēc tam var piesūknēt svaigas, ja būs slikti.
Un tomēr atdzīvinājām. Mākslīgās asinsrites aparāts stāv, bet suns ir dzīvs. Tas jau ir sasniegums. Esmu ļoti priecīgs. Nē, pagaidi. Suns vēl nav pamodies. Ķirurgi raksta, ka galvenās briesmas ir komplikācijas smadzenēs. Vissīkāko smadzeņu asinsvadu aizsērēšana ar eritrocītu konglomerātiem, pēc tam smadzeņu tūska. Bet mums zemā temperatūrā bija tikai plazma, nav nekā, ar ko varētu aizsērēties. Paskatīsimies.
Pulkstenis rāda četri. Nav nemaz tik vēls. Taču esmu noguris. Gribu atgulties, bet aiziet nedrīkstu. Vēl no manis var būt kāds labums.
Varbūt atlikt šīsdienas tikšanos? «Ļuba, es tev gribu paziņot kādu jaunumu.» - «Kādu?» — «Gribu sevi pakļaut anabiozei.» — «Ko, ko?» Iedomājos viņas seju: neizpratne un nemiers. Neveikls teiciens: «pakļaut anabiozei». Bet kā būtu labāk? Nezinu. «Iesaldēties?» «Iekonservēties?» Kā saldētas zemenes. Groziņos. Nejēdzīgi.
— Nu, kā ir?
— Tā nekas. Spiediens svārstās ap 70—80. Venozais cēlies līdz 165. Tūlīt noteiks minūtes tilpumu.
Šķiet, ka būtu izdevies. Protams, vēl jau var krist. Lielas perturbācijas visā organismā, tā regulējošajās sistēmās.
Mosties, sunīt. Pamosties.
Nē. Vēl nemostas. Pagājušas pavisam tikai trīs stundas. Bet divdesmit gadi? Neticami. Es esmu zinātnieks, reālists — un pēkšņi tāda fantāzija.
Ko gan es varu zaudēt. Savu darba biedru cieņu? Protams, viņi teiks: «Ak tu muļķis, uz ko viņš ielaidies. Slikts fiziologs.» Bet mirt slimnīcā — pneimonija, asiņošana, anēmija — brrr … Negribu. Un nav ko ļauties ilūzijām, daži mēneši tik un ta neko neizšķir.
— Ivan Nikolajevič, puiši! Mostas! Skatieties!
Tā ir Mila. Viņa palīdz sunim elpot, tāpēc visu laiku vēro viņa pumu.
Visi sadrūzmējas. Patiesi: sunim acis vaļā un skatiens saprātīgs. Izbrīna: «Kas ar mani notiek?»
— Kā viņu sauc? Pasauciet!
— Draudziņ, Draudziņ!
Suns mēģina pakustināt galvu.
Pamodies sunītis! Pamodies! Divas stundas divu grādu temperatūrā.
Varbūt izņemsim cauruli? Tā viņam, nabadziņam, stipri traucē.
Tas ir žēlsirdīgās Ļenas priekšlikums. Jura protestē (kā fiziologs!):
— Nē, nevar izņemt. Elpošana vēl nav efektīva. Tieši otrādi: pēc manām domām, vajag dot vieglu narkozi, piemēram, slāpekļa oksidulu. Lai paguļ mierīgi, kamēr orgānu darbība normalizējas. Un arī rādītājus būs vieglāk pierakstīt, jo citādi viņš taču spārdīsies.
— Vai mākslīgās asinsrites aparātu var aizvest? Tas ir jānomazgā, citādi asinis piekaltis, — uztraucas Alla.
— Jā, protams, Vadim, liec izņemt caurules no vēnām un artērijām. Mērījumiem paredzētos kateterus, saprotams, atstāt.
Vadims dara to pats. Viņam patīk darboties.
Vēlreiz apskatu lenti ar līknēm: viss kārtībā. Encefalogramma rāda miegu — dziļi, reti viļņi. Asins spiediens astoņdesmit pieci. Tas ir pietiekami. Sirds steidzas: 140 pukstienu minūtē. Jāpacenšas palēnināt. Ir zāles.
Operāciju telpā trokšņains. Atslābums. Vārstulis atvēries. Ieklausies: par ko viņi runā? Vadims ar Poļu noliekušies pār suni, aizņemti ar savu darbu un mierīgi apspriež mēģinājuma defektus. Vajadzējis ilgāk darbināt mākslīgās asinsrites aparātu. Pārbaudīt periodisko režīmu, varbūt pieļaujami ilgi pārtraukumi? Ļena un Petja atliek grafikos tabulu skaitļus. Aprunā kādu: «… pazuda un atnāca tikai pie pašām beigām …» Laikam par Semjonu.
Igors un Rita nedara nekā, vienkārši pļāpā un smejas. Jā, par ūdens slēpēm: «… Kā ietriecās! Domāju, ka vairs neuzpeldēs …» Skatieni, kas pauž apslēptas domas. Igors arī ir puisis uz goda. Lai. Vienīgi Jura viens pats kaut ko cītīgi rēķina ar kabatas lineālu un ieraksta savā grāmatiņā. Tanī viņam ir milzums ziņu.
Es apskaužu. Tā gribas kādam piebiedroties, smieties, jokot — kā visiem.
Un tomēr nevaru. Neprotu, nav man vārdu. Nekad neesmu pratis un visu dzīvi esmu tāpēc cietis. Nekas, pārdzīvosim.
Varētu iet mājās, bet vēl gribas kaut stundiņu pavērot suni. Lai neko nepalaistu garām.
Tomēr arī šeit negribas palikt. Esmu par apgrūtinājumu. Iešu kabinetā. Jāparunā ar Juru. Viņu var paaicināt: suņa uzraudzīšana uzticēta Vadimam.
— Jura, iesim kabinetā, apspriedīsim šādus tādus tehniskus jautājumus. (Lai citi nekļūtu greizsirdīgi.) Vai jūs varat atrauties?
— Jā, protams. Tagad pieraksti ir reti. Ejam klusējot. Katrs domā savu.
— Jura, man jāaprunājas ar tevi par kādu ļoti nopietnu lietu.
— Kas tad nu?
— Es gribu atstāt tevi savā vietā.
— Nu ko jūs! Kas gan mani atstās? (Tātad «kas gan», bet pats ir ar mieru.) Un es jau arī netikšu gala. (Atminējās: kautrība ir cēla rota.)
