— Tas viss ir pareizi, Jura. Un arī tavi principi ir pareizi. Taču ir viens «bet». Es saprotu tā, ka ikviens modelis tikai vairāk vai mazāk tuvojas oriģinālam. Dažkārt pat ir diezgan attālu no pēdējā. Pakāpe, es tā domāju, ir atkarīga no matemātikas iespējām, pētīšanas metodēm, modeļu vai programmu izstrādāšanas tehnikas. Ja sistēma ir ļoti sarežģīta, kā, piemēram, smadzenes, un nav labu metožu tās struktūras pētīšanai, modelis izrādīsies primitīvs. Un labuma tad nebūs nekāda. Tāpēc arī es ņēmu par objektu iekšējo sfēru, faktiski pat šaurāk — tikai iekšējos orgānus, bez celulārā līmeņa. Šai ziņā, kā šķiet, grūtības nav pārmērīgas un modernām modelēšanas metodēm pilnīgi pa spēkam.
Tu sagrozīji: «Es ņēmu.» Kopā ar Juru izmeklējām. Un idejas ir vairāk viņa nekā manas.
— Bet tehnika, Ivan Nikolajevič, taču pilnveidojas strauji. To, ko nevar modelēt šodien, varēs modelēt rīt Tam ir jāgatavojas. Darbojošies modeļi allaž būs labāki par statiskiem grāmatās, Smadzeņu modeli patiešām radīs ne tik drīz. jo tās grūti pieejamas pētīšanai un tajās ļoti daudz elementu. Bet es domāju, ka sabiedriskās attiecības jau var mēģināt modelēt.
Ak tu viens,, kur viņš tēmē! Lai gan es tavā vietā domātu par to pašu. Bet..
— Bet vispirms nepieciešams modelēt cilvēka uzvedību, kaut vai «melnās kastes» veidā, bez pretenzijām atspoguļot konkrētus nervu tīklus, kas to nodrošina. Psiholoģisko un nevis fizioloģisko cilvēka modeli.
— Gluži manas domas. Ar to tagad daudzi nodarbojas.
— Paklausies, ja tevi saista šie tālie horizonti, tad vai tu būsi ar mieru nodarboties ar fizioloģiju? Vai tādā gadījumā ir vērts rūpēties par tavu iecelšanu? Varbūt labāk izvēlēties cilvēku, kas domā vienkāršāk?
Tu paluncināsi asti un aiziesi uz socioloģiju, bet kas tad ņemsies ar manu anabiozi?
— Protams, mani saista psiholoģija un socioloģija. Bet fizioloģija ir psihikas bāze. Es taču esmu vēl jauns, kāpēc lai es nepasapņotu? Bez tam jūs paši daudz reižu tikāt teikuši: medicīna nieki vien ir. tā neizšķir cilvēces likteni.
Tiesa, tiku teicis. Tā es arī domāju. Tikai es vairs nevaru pārlēkt uz citu sfēru. Bet agrāk pietrūka enerģijas, drosmes, Neticēju savam prātam. Turpretī viņš tic. Es viņa gados biju pēdējais muļķis. Nē, neteiksim muļķis, bet neizglītots. Un arī zinātne bija cita. Starp zinātnēm rēgojās (kā bezdibeņi!) «kvalitatīvas atšķirības».
— Kā tad tu vērtē fizioloģijas stāvokli no savu periodu vai stadiju, vai kā nu tu viņus tur nosauci, viedokļa?
— Fizioloģija atrodas pirmajā periodā vai uz otrā robežas. Nekā vairāk kā tikai izolētas hipotēzes. Tik tikko sākas kvantitatīvā modelēšana. Kā, piemēram, pie mums un vēl šur tur.
— Bet medicīna?
— Medicīnā ir tas pats. Primitīva vadīšana. Tāpat, starp citu, ir arī sabiedrībā. Glābj pašregulācija.
— Skaidrs. Bet tomēr nolaidīsimies no mākoņiem. Ko tu domā darīt savā, šajā mūsu, laboratorijā?
Es vēroju viņu: viņš uztraucas. Droši vien pirmoreiz mūžā runā kā nobriedis zinātnieks.
— To pašu ko tagad. Organizēsim fizioloģiskus mēģinājumus, reģistrēsim un izteiksim ar skaitļiem pēc iespējas vairāk faktoru. Ar iegūtajiem skaitļiem sastādīsim diferenciālus un algebriskus vienādojumus — raksturojumus. Tad uzdosim tos skaitļojamām mašīnām. Pēc pārbaudes izveidosim speciālus orgānu elektroniskos modeļus, apvienosim tos sistēmā un vēlāk veselā organismā. Vārdu sakot, visu to pašu, ko darām tagad. Vienīgi galvenais virziens būs vērsts uz regulējošām sistēmām — uz endokrīno, nervu sistēmu. Lai tiktu klāt pie garozas.
— Un tas ir viss?
— Nē, nav viss. Lai gan, atklāti runājot, te pietiek darba visam mūžam. Tas, ko mēs radām tagad, — es runāju par mašīnu — tas ir pirmais primitīvais variants. Jūs paši to zināt. (Jā, zinu. Mēs ņemam vērā tikai pašus galvenos faktorus. Bet arī tas ir daudz! Viņš samazina manu devumu, blēdis tāds!) Pat galveno uzdevumu atrisināšanai? nepieciešams simt tādu laboratoriju kā mūsējā.
— Pat vairāk nekā simt.
— Tāpēc es domāju par kaut ko citu. Plašāk jaizmanto klīnika. Jānovēro slimnieki. Bez tam jāliek lietā heiristiskās modelēšanas principi: jārada hipotēzes, jāizstrādā raksturojumi, tie jāpārbauda mašīnās un rezultāti jāsalīdzina ar izmaiņām, kādas novērojamas slimiem cilvēkiem. Jūs to sacījāt, bet mēs esam izdarījuši tikai nedrošus mēģinājumus.
Tencinu, ka iedomājies par mani. Vai patiesi gadu pēc manas nāves viņš jau runās: «Es ieteicu, es domāju?» Bet ko tad tu gribi: «Mūsu nelaiķis :skolotājs …»? Tuvāk pie lietas.
— Tam nepieciešami labi ārsti. Vai arī visa laboratorija jāpārbazē uz klīniku. Lai gan principā tev ir taisnība. Ja fizioloģiju gribam pārtaisīt par jaunu, tad nepieciešamas tūkstošiem laboratoriju. Tomēr eksperimentu nedrīkst pamest. Varbūt es runāju kā fiziologs, bet klīnikā visu paveikt nav iespējams.
— Kāpēc? Es runāju ar ārstiem klīniskajā pilsētiņā, kad apmeklēju jūs. Entuziastu ir daudz. No mums viņi saņems stāvokļu precīzu instrumentālu diagnostiku, bet mēs saņemsim materiālu modeļiem.
— Ivans Petrovičs neļaus tev ar to nodarboties. Viņš ir «tīrās» fizioloģijas cienītājs.
