— Bet varbūt mums organizēs jaunu nodaļu Kibernētikas institūtā? Viņus interesē pāreja uz praksi, un mēs viņiem palīdzēsim.
— Ko, ko? … Kibernētikas institūtā? Vai tad tu jau runāji ar Borisu Ņikitiču? Iznāk, ka es velti esmu mēģinājis tevi aplaimot? Tu jau pats esi iekārtojies?
— Nē, bez jums es nerunāju. Bet izlūkoju gan. Uzķērās. Jūs uz mani neļaunojieties, lūdzu, Ivan Nikolajevič. Es nepavisam netaisījos jūs pamest vai nodot, bet pēc Vadima sarunas ar direktoru man kļuva nelabi. Pasākumu pamest es negribu. Jūs taču pats atceraties, kāds bija jūsu stāvoklis? Tagad, kad jūs esat atlabis («Atlabis!»), mums tas viss ir jāizlemj kopīgi.
Mazliet vieglāk. Viņam ir taisnība: nevar pamest pasākumu viena cilvēka dēļ, lai arī tas būtu skolotājs. Stājies, vai tu vispār esi skolotājs? Un nav ko apvainoties. Bet viņš jau taisās aiziet. Bēdīgi.
— Kas tur ko izlemt? Ideja ir pareiza. Bet tad jāpanāk, lai visu laboratoriju nodotu Kibernētikas institūtam. Akadēmija taču ir viena. Tikai nez vai Boriss Ņikitičs ņems? Liekas gan, ka ņems… Bet kā būs ar telpām? Klīniskajā pilsētiņā ir šauri, lai gan tur kaut ko ceļ. Tu neesi mēģinājis uzzināt?
— Mēģināju gan. (Arī to jau izlūkojis!) Tur būs pilsētas nodaļa reanimācijai. Bet telpu tur ir pamaz. Taču Kibernētikas institūts var uzcelt piebūvi, tas neies ilgi.
— Reanimācija — cik labi. Klīnikās ienāk slimnieki smagā akūtā stāvoklī, ar šoku, asiņošanu, infarktiem — daudzus var glābt. Un mūsu sarkofagu var izmantot ārstēšanai. Nē, ideja ir laba. Vai tu esi runājis ar kādu?
— Ar Vadimu. Un vēl ar anesteziologiem no slimnīcas un katedras.
— Bet man neteicāt ne vārda.
— Vai jūs patiesi domājat, ka mēs to darītu slepus? Mēs gaidījām, kamēr jūs mazliet atžirgsiet.
— Lai pēc tam kā pa pieri iebelztu? «Tu, biedri vadītāj, paliec, bet . mēs sāksim veidot jaunu nodaļu.»
— Nu kāpēc jūs tā sevi noskaņojat? Mēs būtu atnākuši un teikuši: «Ivan Nikolajevič, iesakām jums ar visu laboratoriju pārbazēties uz Kibernētikas institūtu. Tādu un tādu iemeslu pēc. To prasa pasākums — viens. Priekšniecība ierobežo — divi.»
— Labi jau, labi, es ticu. (Es patiesi ticu, lai gan sirdī vēl nepatīkami.) Iesim pie Borisa Ņikitiča. Mūsu darbs patiešām ir tuvāks tehnikai un matemātikai nekā tīrai fizioloģijai. Saprotams, ja viņš piekritīs.
Mans spīdošais plāns tātad nevienam nebūs derīgs. Labi, ka es par to vēl nepaguvu pastāstīt, citādi tagad izrādītos smieklīgā stāvoklī. Pats ļaunākais ir būt smieklīgam.
— Bet es, Jura, pašreiz neesmu spējīgs pārbraukt. Šīs klapatas man ir par smagu. Bez tam tiks aizkavēta plānu izpilde. Tā ka jūs pārbrauksiet jau pēc manas nāves. Vai arī kad es būšu anabiozē.
Pēc nāves. Pēc nāves.
— Jā, pie tā paša vēl — kā tu risini šo problēmu? Sarkofagam būs nepieciešama pastāvīga uzraudzība un pilnveidošana. Ar to būs ko noņemties.
— Es zinu. Visu izdarīšu. Pasākums būs ļoti izdevīgs mūsu nodaļai. (Visu paredzējis un tik atklāti runā.) Šim nolūkam mums radīs apstākļus, ja mēs visu pratīsim pasniegt kā nākas. («Pasniegt.» Mani — «pasniegt»!)
Saviebjos.
— Ivan Nikolajevič, jūs šokē šādi spriedelējumi? Jā? Domājat, kā mēs jūs pārāk zemu vērtējam?
Es klusēju. Tā tikai vēl trūka, lai es sāktu raudāt. Tīrā jūtelība.
— Es jums saku, jūs maldāties. Mēs jūs ļoti mīlam. Un neaizmirstam, ko esat mūsu labā darījis. Un jūsu idejas nedomājam piesavināties. Bet tas, ko es šeit klāstīju, tas taču pieder jums.
Glaimo. Tas ir tas pats, kas «pasniegt».
Klusēsim.
— Bet visās lietās nepieciešama organizācija. Atcerieties, mēs ar jums apspriedām, principu: «Cēlus mērķus var sasniegt tikai ar cēliem līdzekļiem?» Tāpēc arī mēs nemelosim, nelaiposim un nelišķēsim. Bet mēs netaisāmies uzvesties muļķīgi. (Vai tas nozīmē — atklāti?) Kursu ieturēsim taisnu, bet ar maziņiem līklocīšiem, ar mazītiņu politiku. Neatsakoties no principiem. Pieļaujot tikai klusēšanu. Mēs parādīsim darbu.
Man ir nelāga jutoņa. Es viņam pateikšu to.
— Jura, mani biedē nupat dzirdētais. Tāds racionālisms, tāda pārdomātība, kas robežojas, atvaino, ar cinismu. Jeb vai man tikai tā liekas? Es vēl neesmu atbrīvojies no sentimentalitātes. Tas vai cits ir «izdevīgi». «Pasniegt.» Pasaki man, kas slēpjas aiz tā visa? Kādi ir stimuli?
— Stimuli ir paši cēlākie, pat sentimentāli. Kalpošana cilvēkiem — tas nenoveco. Mēs stingri raudzīsimies, lai godkārība mūs nepievārētu. Un darbus darīsim saprātīgi. Bez skaļām frāzēm. Aprēķins, kibernētika. Izmantosim esošās iespējas, kamēr nebūsim radījuši citas.
Nezinu. Nezinu, ko domāt.
— Tu esi pārmainījies pēdējā pusgadā, Jura.
— Es daudz tiku domājis pēc sarunām ar jums. Zināt, man tagad tas kļuvis par paradumu: ik rītus vienu stundu domāt. Vienkārši domāt par kādu svarīgu jautājumu — par kibernētiku, psiholoģiju, filozofiju. Mazliet pierakstu. Iznāk ļoti interesanti: sākumā nekas nav skaidrs, pēc tam jautājums it kā sāk tev ļauties un pamazām noskaidrojas,
— Nu labi. Iesim uz operāciju telpu, paskatīsimies, kas tur notiek. Pēc tam man jāiet mājās. Uzdevi gan tu man uzdevumu. Viss uzreiz sācis sāpēt.
