Bērni. «Mēs nolēmām, mēs apspriedām.» Pāvels ir prātīgs. Un kā vīrietis pārāks par mani. Izskatīgs. Mazlietiņ varbūt par korpulentu. Gaumes lieta. Neesi ciniķis.
Kā deģenerējas mīlestība! Agrāk iemīlējās un visu pameta. Ignorēja baznīcas aizliegumu, sabiedrības nosodījumu. Pameta , bērnus, stāvokli sabiedrībā. Bet tagad? Lūdzu: šķiries. Nu — nē. Man ir zinātne. Viņai — bērni, viņu intelektuālā audzināšana. Un bez tam izlādēšanās darbā. Bet mīlestībai «tik un tik» un ne vairāk.
Jaunajā sabiedrībā ģimeni nekas neapdraud. «Brīvās» mīlestības nebūs. Tas ir labi. Nedrīkst ļaut kaislībām vaļu. Tas var kļūt par briesmām intelektam un sabiedrībai.
Tagad viņa ir nomākta. Vajag sākt visu no jauna: it kā nāves nav (Labi!), bet nav arī atbrīvošanās no meliem. Vispār viņa būs brīva. Uz satikšanos nav jāiet. Vienīgi šis sarkofags — kā mēms pārmetums. Un vēl — mazliet bail: ja nu pēkšņi atmostas un piesaka savas tiesības? Sarežģīta problēma, bet man ir slikti gan tā, gan tā.
Paiesimies. Septiņi soļi turpr septiņi atpakaļ. Estampi jānomaina, apnikuši. Kāpēc? Iekriti gan: netici nāvei? Varbūt neatdot dzīvokli? Kibernētikas institūtā Vadimam var iedot. Kā nekā es taču esmu varonis, dodos nākotnē, tikpat kā kosmosā. Atvaino: ne jau nu gluži tā. Kosmonauti ir jauni un veseli. Un Vadimam dzīvokli nedos — viņiem platība ģimenei pietiekama. Noteikumos pagaidām nav paredzēts piešķirt dzīvokli, lai glābtu no sievasmātes. Un uz maiņu šī dāma neielaidīsies.
Nekas cits neatliks, būs vien jāatdod.
Ak tu jocīgais! — nu ko gan ir vērti šie krāmi: Tolstoja bistīte, māla vāzīte zīmuļiem? Tolstojs no māmiņas!
Tagad es saprotu, kāpēc senie cilvēki mirušos apglabāja kopā ar iemīļotām lietām: cilvēks neticēja nāvei. Un arī tagad netic.
Bet es nu gan zinu, ka tur nebūs it nekā!
Kāpēc viņš nenāk?
Varētu drusku pastrādāt. Nekā nedarīšana ir izprieca. Jaunībā es to nesapratu. Ik brīvo minūti — grāmata rokās. Bet tagad varu staigāt vai gulēt un domāt, domāt par visu ko.
Zvans Atnāca. Saskūpstījāmies. Ja kāds redzētu — neticētu. Ļoņka, tāds ciniķis — un skūpstās!
— Sveiks! Ej iekšā. Sedies te, atzveltnes krēslā.
— Dod šurp pelnu trauku. Bet šito novāc. (Par ziediem. Izliekas?) Nestabila lieta, var nokrist, ūdens izlīs.
Nolieku viņam līdzās pelnu trauku. Lielo. Citādi visu nobārstīs ar pelniem.
— Tu gan esi brašs, vari noturēties, nesmēķē. Dzelzs griba. Kā tev ar veselību?
Tas kaitina — «kā un kā»
— Ej pie velna. Kāpēc tu man par to jautā?
— Tā nerunā. Man tas ir svarīgi. Nomirsi — un prāva daļas dvēseles aizies līdz ar tevi. Kā nekā turpat vai trīsdesmit gadi — nav joka lieta.
— Tu, liekas, šodien esi skaidrā? Brīnums gan.
Viņš smejas. Izskatās pēc mongoļa: vaigu kauli, acis. Zobgalīgs mūlis. Nez vai viņš ņem kaut ko nopietni? Bet pafilozofēt mīl. Nekā cita viņam nevajag. Padod tikai, kur pieķerties. Bet, ja nedosi, pats atradīs.
— Zini, ko es nupat lasīju. Hemingveju. Vareni. Tāpēc ka visur skan sociāli motīvi. Mēs taču, paši nemanot, esam pieraduši jebkuru darbu vērtēt sabiedriski. Esi ievērojis? Saprotams, ne viss viņam sakrīt ar mūsu priekšstatiem, bet kas par to? Vai tad tiešām mēs netiksim skaidrībā?
— Ko tad tu iesaki? Drukāt visu bez jebkādas izvēles?
— Ikviens pasākums ir jāorganizē saprātīgi.
— Tātad tu esi par mērenu reglamentāciju?
— Es esmu par saprātīgu. Un bez tam vēl par uzticēšanos.
Tūlīt es viņu noķeršu.
— Bet saki man, draugs, vai var noteikt reglamentācijas mēru un, ja var, tad kā? Protams, reglamentācija nepieciešama katrā vadīšanas sistēmā: tā būs kāda faktora, rādītāja izmaiņas robežas, aiz. Kurām jāsāk darboties regulētajām iedarbībām. Bet kā?
— Nu jā — vai vispār ir mērs brīvības vai, piemēram, pornogrāfijas mērīšanai?
— Kāpēc tu smejies? Pēc būtības.
— Lai notiek, pēc būtības. Ir vesela rinda jēdzienu, kurus var pieskaitīt pie sociāliem. Tiem ir kvalitāte, ar ko tie atšķiras no citiem, un kvantitāte — pakāpes šīs kvalitātes ietvaros. Pēc manām domām, pakāpes var noteikt ar vienkāršas aptaujas metodi. Tas ir sociālo pētījumu veids, kas pie mums tiek izmantots pavisam nepietiekami.
— Pagaidi. Ja uz plašas aptaujas pamata sāksim konstruēt vadīšanu, varam kļūdīties. Iedomājies, ka mēs uzstādītu jautājumu: «Vai jums patīk seksuālas filmas?» Pieņemsim, ka kādi sešdesmit procenti atbildēs ar «jā». Un ko tad?
— Tu mani ar šo argumentu nebūt nesatrieci! Jābūt galvai uz pleciem, lai pēc aptaujas rezultātiem izdarītu pareizo secinājumu. Vēl vairāk, ne par visu izdarāma aptauja. Un ne visi ir pakļaujami aptaujai: vienreiz — tikai speciālisti, citkārt — plaša publika.
— Ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Šādu uzdevumu atrisināšanai nepieciešama kāda vispārīga pieeja. Nav nekādas jēgas izšķirt balsojot šauri speciālus jautājumus, kuros balsotāji it nemaz neorientējas. Saprotams, vēl riskantāk ir izšķirt to vienam.
— Zinātne apspriešanas brīvības apstākļos — lūk, vienīgi drošais kritērijs pareiza lēmuma izvēlē.
— Zini, draugs, zinātnes kalpi ir jau nu pārāk subjektīvi. Arī būs kļūdas. Tajos pārspīlējumos, kādi pie mums bija, stipri vainīgi ir arī zinātnieki.
