— Vismaz tās ir iespējamas. Prieka centru kairināšana rod savu atspoguļojumu iekšējo orgānu funkcijās. Tiesa, tas ir sarežģīti, taču liekas, ka ir iespējams radīt aparātus un metodes.
— Labi, nenovirzi mani. Ja var, tad var. Es aizmirsu vēl, lūk, ko pateikt; trenējot garozu, prieku, ko rada visas dzīvnieciskās jūtas, var daudzkārt pastiprināt. Un tad ikviens no instinktiem var kļūt par netikumu. Ēšanas instinkts radīs alkatību, dzimuma instinkts — izvirtību, pašsaglabāšanās instinkts — egoismu, varaskāri. Un tāpat var attīstīt labos. Mīlestība uz bērniem dos labsirdību, ziņkārība radīs zinātniekus, mērķa reflekss — gribu un jaunradi.
Cik jauks ir Ļoņka, kad viņš mazliet iedzer. Fantāzija, daiļrunība, šarms.
— Otrs jautājums — kā bērni pakļaujas audzināšanai. Un, saprotams, arī pieaugušie. Kādā mērā var apspiest kaitīgos instinktus un iepotēt derīgas sabiedriskās programmas? Man tā kā nebūtu zināmi tādi pētijumi, bet bez tiem nav bāzes. To tikai utopisti apgalvoja, ka katrā cilvēkā mītot eņģelis. Audzināšanas iespējas, šķiet, ir lielas, bet tās ir jānosaka kvantitatīvi. Citādi būs tikai tukšas runas par labāku nākotni, bez fundamenta. Vai tev ir zināmi šādi zinātniski darbi?
— Man? Nē. Neesmu par to speciāli interesējies,
— Nu skaidrs, tu taču esi profesors. Tu pētī tikai no viena punkta līdz otram. Ne vairāk.
— Liecies mierā. Un kas tālāk, enciklopēdist?
— Bet es vai zini, viņus apskaužu. Kaut kāds Helvēcijs varēja apgūt turpat vai visu sava laika zinātni. Vismaz visu svarīgo. Bet tagad tas nav iedomājams. Būtu man iedevuši institūtu — es visus šos jautājumus papētītu. Žēl — nedod. Nesaprot.
Viņam ir godkāre, bet viņš to neizrāda.
— Nu turpini.
— Es turpināšu, ja vien tev ir patika klausīties. Nu tad vispirms noteiksim laimes komponentus, pēc tam vajag izpētīt organizāciju. Kā realizēt iespējas, kādas mīt cilvēkā? Kā radīt precīzu sistēmu, lai nodrošinātu optimālu laimi? Es redzu trīs galvenos virzienus: darba un materiālās dzīves organizācija, audzināšanas un, beidzot, vadīšanas organizācija.
— Paklau, vai tev neliekas, ka tas ož pēc ķecerības?
— Nemaz ar ne. Zinātne ir stipri pavirzījusies uz priekšu, to nedrīkst aizmirst. Vai varu turpināt?
— Nu protams. Galu galā es taču neesmu eksperts šajos jautājumos.
— Sāksim ar darbu. Nē, labāk ar audzināšanu. Šai nolūkā atkal nepieciešami zināmi principi. Piemēram, šādi: vardarbības minimums. Ne jau nu gluži nepretošanās ļaunumam, bet minimums. Ļaunākajā gadījumā. Otrkārt — citu cilvēku brīvības cienīšana. Treškārt — ieaudzināt nepieciešamību pēc darba. Lai būtu nepieciešamība, nevis piespiedu kārtā. Tas ir iespējams. Ceturtkārt — cieņa pret ģimeni. Morāles stingrība. Piektkārt — godkārības ierobežošana. Nevis pilnīga tās iznīcināšana, bet ierobežošana. Kvantitatīvs mērs. Un sestkārt — jācīnās pret pārmērīgu pieķeršanos lietām — pret alkatību.
Es klusēju. Lai sludina vien.
— Es, zināms, saprotu, cik tas ir grūti — audzināšanas problēma, bet, to neatrisinot, nekādu cerību uz labāku sabiedrību nav. Šis jautājums ir īpašs un smags.
Teorētiķis. Savu dēlu nav pratis uzaudzināt, kā vajag. Paskat Ļuba, viņai teorijas ir maz, bet viņa stingri iztur līniju. Starp citu, arī viņa izvirza principus. Vedas gan man šodien ar principiem.
— Darbam vispirms jābūt obligātam. Tas pie mums nostādīts pareizi. Tālāk: pastāv obligātās darba dienas optimums, dažāds. Pārāk daudz brīva laika nāk par ļaunu. Arī šai ziņā nepieciešami speciāli pētījumi. Galvenais jautājums, lai cilvēki strādātu labi, pēc sirdsapziņas. Atkal nepieciešama zinātne —- cik maksāt.
— Tas nu gan tev neiznāk diez cik pārliecinoši.
— Es pats to jūtu. Par vienu es nešaubos: pārmērīga stimulēšana ar naudu ir bīstama. Pareizs atlīdzinājums, darba un audzināšanas laba organizācija, bet nevis atkāpšanās pie zelta teļa. Kails entuziasms ir tikpat maz vērts kā kaila nauda.
— Skaidrs. Kvantitatīvi kritēriji apzinīgumam un stimulēšanai.
— Jā. Un vēl viena piezīme: nepieciešams zinātniski pamatots labklājības optimums, lai nejustu trūkumu, bet arī netiktu veicināta alkatība. Mūsu higiēna «itin viegli» var atrisināt šo uzdevumu kopā ar psihologiem. Viena istaba uz cilvēku, vienkāršs, barojošs uzturs, ērts apģērbs. Kāpēc vēl ko lieku? Jāieaudzina jauna attieksme pret lietām. Tās nav pašmērķis.
— Varbūt pirms šīs propagandas būtu jāsasniedz noteikts līmenis un tikai pēc tam ieteikt ierobežojumus? Kā tu domā?
— Ak tu mietpilsoni! Pēc līmeņa sasniegšanas vajag censties, tas ir tiesa, bet izteikt noteiktus uzskatus šajā jautājumā arī ir nepieciešami. Un tieši tagad!
— Nezinu, nedomāju, ka tas būtu savlaicīgi.
— Labi. Lai paliek. Trešais punkts — pārvaldes sfēra. Tas ir pats galvenais — tā organizē darbu un audzināšanu, nodrošina sabiedrības eksistences un attīstības stabilitāti. Sistēmai jābūt izveidotai pēc vispārīgiem vadīšanas principiem: atgriezeniskā saite, pašregulēšanas un pilnveidošanas spēja. Visi šie jautājumi, starp citu, arī ir pilnīgi pieejami zinātnei.
