Jura. Likās, ka viņā viss skaidrs, nav nekādu noslēpumu. Un pēkšņi — atkal nepazīstams. Pieaudzis cilvēks, noteikti zina, kas darāms. Varbūt viņš lolo godkārīgas ieceres. Bet varbūt viņš ir no pašaizliedzīgajiem varoņiem, tikai no modernajiem. Kibernētiķis. Jāaiziet ar viņu kopā pie Borisa Ņikitiča un jāpierunā paņemt laboratoriju pie sevis institūtā. Īsta modema fizioloģija un īsta fizioloģiskā kibernētika, nevis tās deklarācijas, ko tagad iespiež. Mans devums. Kā tad, ģēnijs atradies!
Esmu priecīgs, ka Vadims piezvanīja. Tik briesmīgi ir vilties cilvēkos. Skolnieku nodevība. Mīļotās nodevība. Drauga liekulība. Tad jau arī dzīvot vairs nevar.
Bet kā būtu, ja piezvanītu Ļoņkam? Ataicināt viņu? 9.30. Vēl nav pārāk vēls. Tā gribas papļāpāt… Pēdējo reizi mēs redzējāmies slimnīcā pagājušajā nedēļā. Bija cilvēki. Traucēja.
Bet jāapskata taču Vadima shēmas. Dažas viņa disertācijas nodaļas, viena — Igora. Nez vai Igors gribēs pāriet kopā ar puišiem? Droši vien. Bet Semjonu viņi paši neņems. Nav jēgas. Apnikušas šīs disertācijas. Tiesa, mūsējās ir interesantas. Sirds raksturojumi. Regulējošo sistēmu modelis. Aizstāvēs viņi jau bez manis. Divi trīs gadi paies, viņi stingri nostāsies uz kājām. Ja vien nesaķildosies. Liekas, ka Vadims pakļāvies Juram. Viņš ir labs. Slikti audzināts — nav izturēts, trūkst takta. Atstāšu viņam savu dzīvokli. Tas bus labi darīts. Lai gan neslēpšu — man ir žēl. Manas grāmatas, lietas, tas viss kaut kur izvazāsies. Lietas, tās ir kā dzīvas: dzīvoja, dzīvoja, bet tagad jāvācas kaut kur pie svešiem ļaudīm.
Varbūt piezvanīt? Pasēdēsim kādu stundiņu. Ja tikai viņš nav jau paspējis piedzerties. Vai ir kāda jēga man nopūlēties ar disertācijām pirms pašām beigām? Šodien jau esmu nopelnījis atpūtu. Mēģinājums izdevās. Pēc Ļubas darbs man nekad nav veicies.
Eju zvanīt.
— Marina Vasiļjevna? Ļoņa mājā?
Atbild, ka mājā. Pat gandrīz skaidrā. Strādā. Pasauks.
— Ļoņa, varbūt tu atnāksi apraudzīt sirgstošu draugu? Jā, drusku ir. (Domāts konjaks.) Lai Marina neuztraucas, daudz es nedošu. Vienkārši man nav. Viena «maziņā». Atnāc. Pastāstīšu par mēģinājumu. Reāla iespēja ieraudzīt nākotni. Gaidu. Sveiciens Vitālijam.
Cauri. Grēkos krišana notikusi. Vakars pagalam Slikti, ka zaudēts laiks nav atgūstams. Kas nav padarīts šodien, to vairs nevarēs paveikt arī pēc gadiem.
Paskat, zieds tā ari palicis uz galda. Viņa kārtoja pušķi (kā Japānā!) un pēc tam aizmirsa. Jāieliek ūdenī. Nabadziņš. Jūtelība. Bet kāpēc? Tas jūt slāpes. Dzīves robežas ir augos. Tās ir sarežģītas struktūras ar savām programmām, kas nodrošina augšanu, attīstību, vairošanos … Un — miršanu. Nē, tā jau ir programmu neizpildīšanas rezultāts. Vecums ir traucējumu uzkrāšanās. Starp šūnām, šūnās dzīves laikā krājas kaut kādi «nestandarta» atomi, molekulas, sablīvējas, traucē. Mašīna strādā arvien sliktāk un sliktāk, līdz kamēr apstājas kādi no svarīgajiem agregātiem, piemēram, sirds. Nāve.
Vecums ir nenovēršams. Tikai laika jautājums. Agrāk — vēlāk. Protams, virs šīs mašīnas var uzstādīt citu, sarežģītāku. Tā modelēs pirmo, ņems vērā tanī uzkrājušos traucējumus, iedarbojoties attīrīs no kaitīgiem piejaukumiem. Daudzējādā ziņā tas izdosies, dzīve paildzināsies. Bet šai augstākajā mašīnā arī uzkrāsies savi traucējumi, un arī tā pamazām novecos … Un tā — bez gala. Organismu kā bioloģisku sistēmu nemirstība nav iespējamā. Principā nav iespējama.
Bet suga? Vai tikai varmācīga nāve? Citu konkurences dēļ? Laikam gan. «Traucējumi» var uzkrāties arī ģenētiskajā aparātā — pazemināsies piemērošanās spēja apkārtējiem apstākļiem. Ja vien derīgās mutācijas neizmainīs sugu labvēlīgā vienā.
Bet sociālās sistēmas? Vēl sarežģītāk. Jāpajautā Ļoņkam. Manas kaites šodien pavisam norimušas. Inlerese. Var aizmirst pat nāvi. Cilvēka garoza ir kaut kas lielisks.
Ļoņa drīz būs klāt. Te ir tuvu. Marina droši vien nav diez cik priecīga par manu uzaicinājumu. Viņš jau bija mājā — tātad drošībā no kārdinājumiem. Grūti viņai dzīvot. Alkoholisms ir ģimenes ārdītājs. Nē, ģimenei viņš ir pieķēries. Cik es atminu, bija vienaldzīgs pret sievietēm. Pēc tam pēkšņi ņēma un apprecējās. Neesmu pārliecināts, ka viņš bija laimīgs. Varbūt tāpēc arī dzer? Par šo jautājumu mēs nerunājam. Vīriešu «tabu». Par Ļubu arī ne. Viņš zina, bet runājam reti.
Tomēr zemapziņā Ļuba grib manu nāvi. Rakstnieki un psihologi ir ļoti naivi: allaž tēlo cilvēku vienā plānā. It kā viņš grib tikai kaut ko vienu. Bet īstenībā — tīrās pretrunas. Pašreiz vienu, pēc minūtes — kaut ko citu. Vai pat tā — vienlaikus kā vienu, tā arī otru. Jeb vai tas tikai ar mani tā? Svešā galvā neielīdīsi. Nē, tas tā ir visiem.
Viņa jau ir noskaņojusi sevi. Kā ugunsgrēks: vispirms milzums moku, viss grūst acu priekšā, viss mīļotais. Pēc tam — krāsmatas. Apātija. Bet vēlāk — nožogot sev kaktiņu un savākt tur visu, kas palicis pāri. Un papūlēties atrast kaut ko, lai dzīvotu. Viņai ir. Darbs. Bija ierunājusies par disertāciju: «Vai tad es esmu dumjāka par citiem?» Turpretī agrāk, kad reiz ieteicos, — «Kam man tas vajadzīgs? Jau tā pārāk daudz zinātnieku!»
