— Es cenšos pārvarēt sevi un mēģinu būt cieta un stingra ar bērniem. Cenšos ieaudzināt godīgumu, cēlsirdību. Un tajā pašā laikā ar bailēm gaidu: ja nu Kostja pēkšņi zaudē pašsavaldīšanos un pasaka: «Bet kāda tu pati esi? Zinu es tavu godīgumu!» Kas man pēc tā vēl paliks? Nē, vai tu to spēj iedomāties? Par mums taču jau runa …
Jā, ko gan nozīmē mana greizsirdība, mana vientulība salīdzinājumā ar to visu?
— Viss beigsies, dārgā, drīz beigsies.
— Ai, cik tu tomēr esi nežēlīgs. Vai arī tu vienkārši nejūti, esi pārāk raupjš?
— Mīlā, es, saprotams, neesmu tik jūtīgs kā tu. Bet. ar prātu es saprotu: laiks dziedē visas brūces. Ja ir divi bērni, var pārciest … mīļotā nāvi.
Viņa nemīl vārdu «mīļākais». Saka, ka tas nesaturot mīlestību, bet tikai gultu. Liekas, viņai taisnība.
Skumja ir mūsu šīsdienas tikšanās. Nāvi var pārdzīvot, bet šo verķi — sarkofagu — daudz grūtāk. Kaut tikai ar viņu nenotiktu kāda nelaime. Psihoze? Pašnāvība? Nezinu … Jānovirza viņas uzmanība.
— Un Dola ko dara?
— Lasa romānus. Daudzi mani nosoda, bet es tomēr uzskatu, ka ierobežot viņas lasīšanu nav vērts. Viņa taču paliek normāla meitene — nodarbojas ar rokdarbiem, pat rotaļājas ar lellēm. Ar draudzenēm satiek. Kā tu domā?
— Es nezinu. Nu ko viņa, piemēram, lasa tagad?
— Nupat pabeidza «Donu Kihotu», tagad lasa «Aivenho». Pirms tam — «Divus kapteiņus». Saraksts ir liels un tādā pašā garā.
— Šādas grāmatas kaitēt nevar. Pie mums iespiež daudz visāda ir draņķu, bet kaitīgas grāmatas man nav gadījies redzēt. Lai gan tagad es maz lasu. Nav laika, bez tam arī interese zudusi.
— Bet es lasu. Nevaru bez grāmatām. Lasu pat sliktas.
Viņa piecēlās, pagājās pa istabu. Novilka ar pirkstu pa rakstāmgaldu. Smaidot pacēla pirkstu: putekļi.
Jau krēslo. Pulkstenis deviņi. Nez kāpēc puiši man nezvana? Tātad viss ir kārtībā.
— Bērnus audzināt nav viegli, mīļais.
— Jā, mani arī tas interesē. Lai gan no citām pozīcijām: kā attīstīsies sabiedrība? Šodien pat man bija saruna ar puišiem…
Pastāstīju viņai. Viņa apsēdās man pretī. Klausījās uzmanīgi. Krēslā izmainījās viņas seja: kontūras izlīdzinājās, acis iekrita un satumsa.
— Kādreiz droši vien bija vienkāršāk — reliģija, dievs. «Mūsu tēvs», «tev būs savu tēvu un māti godāt», bet, ja kaut kas nebija tā, kā vajadzīgs, tūlīt siksna. Saprotams, ka mums tas neder.
— Bet kas tad der?
— Vispirms —Lai nebūtu nevienas brīvas stundas. Un, protams, ideāli. Sākumā vienkārši, oficiāli, bet pēc tam tie jāpaplašina līdz vispārcilvēciskiem jēdzieniem — kalpošana cilvēkiem, humānisms. Pēc tam zinātne … Un bez tam vēl vajag cīnīties ar izlaidību.
Man mazliet nepatīkami. Liekas, ka viņa izrunā cita vārdus, droši vien Pāvela, viņa draugu. Pat ne vārdus, bet tēzes.
— Un vai izdodas? Sevišķi ar ideāliem, — tas ir diezgan smagi.
— Kāpēc? Jaunatne ir palikusi tikpat jūtīga pret piemēriem kā agrāk. Vajag tikai tos atrast. Un prast pasniegt.
Sapīkums.
— Atkal jau «pasniegt». Pēdējā laikā pārāk daudz tiek domāts par šo «pasniegt».
— Piedod, vārds patiešām nav izdevies. Bet tev jāpiekrīt, ka tas labi atspoguļo audzināšanas jēgu. Un «pasniegt» vēl nenozīmē melot.
Tālruņa zvans. Vadims. Vai patiešām nobeidzies? Tad gals būs normāls. Ļubai tas būs labāk. Bet man?
— Atvaino mani.
Priekšnamā jau tumšs. Klausuli es sataustu.
— Jā?
— Ivan Nikolajevič. tas esmu es, Vadims. Ziņoju: Draudziņš pilnīgi pamodies, pat pieniņu labpatika palakt. Visus rādītājus mērījam un pierakstām. Asinsspiediens pazemināts, apmēram astoņdesmit. Acīmredzot ir sirds vājums, jo spiediens augstāks par normu un plaušās dzirdami sastrēguma trokšņi. Urīns izdalās. Mēs visu laiku cenšamies regulēt, bet bipoksija tomēr ir.
— Nolasi man sīki visus datus.
Viņš kādam prasa tabulu. Gaidu. Ļuba stāv līdzās, gaismu neiededzina, gandrīz nav saskatāma. Bet es viņu jūtu. Lai gan viņa nav man prātā. Pēc tam viņš man nosauc skaitli pēc skaitļa. Stāvoklis nav spīdošs, bet katastrofas nav.
— Nepārlejiet, lūdzu, daudz šķidruma.
Ļuba čukst: «Tikai olbaltuma preparātus. Strofantīnu. Skābekli. Nevajag dot dzert.»
Pieredzējusi ārste. Es atkārtoju to visu Vadimam.
— Visu sapratāt?
— Jā, visu. Bet man ir vēl kaut kas sakāms.
Es dzirdu: «Vaļa, izej pastaigāties.»
— Jurka pastāstīja man par jūsu sarunu. Jūs viņam neņemiet ļaunā, viņš ir tīrais stulbenis. Tagad ir iznācis tā, it kā mēs būtu sarīkojuši sazvērestību un jau esam iedomājušies diezin ko. Es saprotu, cik jums bija nepatīkami! Droši vien nodomājāt: «Tad nu gan ir skolnieki!»
— Pieņemsim.
Ļuba iededza gaismu. Ziņkārīga: tīko lasīt sejā.
— Bet tas nepavisam nav tā. Mēs jūs mīlam un cienām. Nekad, jūs dzirdat mani? Nekad mēs jūs nenodosim… Skaidrs, ka neko, it nekādu reorganizāciju mēs bez jums nebūtu uzsākuši. Bet plānu, kuru viņš jums izklāstīja, mēs pārdomājam kopā. Pēc manām domām, plāns ir labs. Vai ne? Ar šo nelieti nav iespējams strādāt. Vai tagad jūs uz mums nedusmosieties?
— Bet vai Jura nestāv tev līdzās?
— Nē. Viņš mani atsūtīja vienu. Viņam ir kauns. (Vai patiesi?)
— Nu labi. Neluncinies. Lielie kombinatori. Līdz ritam.
— Bet vai jūs apsolāt nedusmoties? Mēs esam labiņi! Viss!
