— Tie bija labi laiki. Vaņka. Vai ne? Sapņi: miers, labi cilvēki, zinātne. Bet beidzās ar konjaku. Tev vēl ir izredzes satraukt pasauli ar šo pasākumu.
— Bet tevi māc žēlabas, ka neesi satraucis, ko?
— Zini, ir kaut kā dīvaini: pēc inerces uzpeld godkārīgas domas. Pēc tam atjēdzies un sauc sevi pie kārtības: «Muļķi, kāpēc tev tas» vajadzīgs?» Saliec visu savas vietās un atkal dzīvo mierīgi. Nē, es neesmu godkārīgs.
— Es taču ceru, ka tad, kad pamodīšos, cilvēki būs labāki un pieņems mani, dos patvērumu. Nedomāju, ka ap to laiku visi būs kļuvuši ģeniāli un es viens bušu muļķis. Es taču nerēķinos ar ilgu laiku. Bioloģija mainās lēnām.
— Starp citu, «kad» — tas jau vairs nebūs atkarīgs no tevis.
— Nu, bet kālab viņiem vilcināties ilgāk, nekā tas nepieciešams? Zinātniekiem pamodināšana vienmēr būs interesanta. Lai paskatītos, kā izdevies mēģinājums.
Klusējam.
— Pietiek. Esam papļāpājuši. Apšaubāms humors. Iešu vien uz mājām. Draņķīga gan ir dzīve! Rīt atkal uz katedru, studenti, skatīšu vaigā kolēģus. Pēc tam bibliotēka vai bufete. Bēdīgi. Slikti tu mani pacienāji. Es aizeju.
Neaizturu viņu. Ir jau vēls, esmu noguris. Pa visu garo dienu gudrās sarunas apnikušas. Un pēc šīs sarunas viss atkal sācis sāpēt. Jūtu ikviena, orgānu.
— Uz redzēšanos. Tu tomēr pārāk neaizraujies ar darbu. Steigai taču nav nekādas jēgas.
— Jā, jā. Centīšos. Vēl jānokārto milzums dažādu lietu.
Aizgāja. Soļi uz kāpnēm skan smagi, kā piedzērušam. Bet viņš jau ir atskurbis. Gulēt Piezvanīšu uz institūtu. Tālrunis gaitenī, tālu, viņi nedzirdēs. Bet ja nu tomēr? Griežu numuru. Gari pīkstieni. Pagaidīšu līdz desmit.
Tū-ū-ū. Viens . .. Neviens nepienāk. Deviņi, desmit. Beidzot!
— Te esmu es, profesors Prohorovs. Kas runā? Vaļa? Palūdziet Vadimu vai Juru.
Atbildēja: «Tūlīt.»
— Labvakar, Ivan Nikolajevič. Nejautājiet, nejautājiet. Suns nobeidzās.
Te tev nu bija! Kā tad tā? Kur tad visi plāni, gatavošanās? Ak mēs muļķi, gribējām nāvi apvest ap stūri… Nožēlojamie tārpi! Lai viņš pastāsta.
— Pastāsti. Un kāpēc paši nepiezvanījāt?
— Negribējām jūs sarūgtināt. Tik un tā palīdzēt nevar, — rītā būtu uzzinājuši. Nobeidzās pirms stundas. Rādītāji lēnām pasliktinājās, taču joprojām vēl bija ciešami. Spiediens astoņdesmit, pulss — simt divdesmit septiņi, pēdējais pieraksts. Apziņa skaidra. Lai gan venozo asiņu piesātinājums pazeminājās un pieauga aizdusa. Pēc tam pēkšņi — īsi krampji un nāve. Sirds apstāšanās. Visu izmēģinājām: masāžu, defibrilāciju, adrenalīnu, līdz kamēr zīlītes izpletās. Kādas trīsdesmit minūtes. Velti.
— Nu pateicos.
Noliku klausuli. Negribas runāt Pie tā nav ko piebilst. Un vispār — kāda starpība? Kāda velna pēc visa šī kņada? Gulēt gribi? Ej un guli.
Zāles? Ja … Ņemšu luminālu. Lai varētu gulēt.
Klāju gultu. Domāt negribas ne par ko. Cik gara bija diena. Un tādas beigas.
Nevajag domāt. Iztīrīt zobus. Tableti.
Vēsums no balkona. Neskatīties. Gultā — kā atvarā.
Šodien ir mana pēdējā īstā diena. Rīt ap šo laiku es jau atradīšos anabiozes stāvoklī. Gribētos vēl mazliet atlikt, bet vairs nevar: mans stāvoklis katastrofāli pasliktinās. Jau ir grūti staigāt, hemoglobīna procents pazeminājies līdz trīsdesmit pieci. Neuzskaitīšu drīzo beigu simptomus un pierādījumus — tas nevienam nav vajadzīgs.
Viss ir izlemts
Pēdējās divās dienās es pārlasīju savas piezīmes. Tagad viss izliekas naivs un smieklīgs. Sākumā es domāju tikai par vienu — izteikties, atvieglināt smagumu dvēselē. Bet pēc tam aizrāvos. Piezīmju raksturs pretendē uz literatūru, un šur tur sagrozīta patiesība. Dažas sarunas bija notikušas dažādos laikos. Tātad zemapziņā man bija mitusi godkārīga doma: kļūt slavenam. Apmēram tā: «Zinātnieka varoņdarba vēsture.» Bet pati būtība ir patiesa.
Pietiek par to. Laika maz. Atdošu piezīmes Ļubai.
Lai glabā.
Man vēlreiz ir jāpaskaidro savas rīcības iemesli. Atklāti un bez jebkāda izpušķojuma, lai vēlāk nebūtu nekādas aplamas spriedelēšanas.
Esmu noguris slimot un baidos pirmsnāves ciešanu. Esmu pārdzīvojis trīs saasināšanās periodus un vairāk nespēju. Turpretī te nekas nedraud.
Tas būs interesants mēģinājums. Zinātniska «interese» spēcīgi nostabilizējusies manī. Protams, es nepielīdzinu sevi īstiem varoņiem, kuri pakļāvuši sevi riskantiem mēģinājumiem, kas nereti beigušies ar nāvi. Esmu slims un lemts nāvei.
Bet interese ir.
Man šķiet interesanti pamosties un paskatīties, kāda izskatīsies pasaule pēc dažiem gadu desmitiem.
Eksperiments var dot labumu cilvēkiem Es nepārvērtēju nozīmi, bet kaut ko tas dos.
Visai reti cilvēka rīcību nosaka tikai viens vienīgs motīvs. Parasti to ir vairāk, turklāt ne visi no tiem ir apzināti. Es nezinu, kādā secībā jāizkārto uzskaitītie punkti. Svarīgi arī tas, ka man ļoti maz personisko sakaru šai pasaulē. Es mīlu Ļubu, bet pēdējā laika esmu atsvešinājies arī no viņas. Uz visiem tagad skatos it kā no malas, pat pats uz sevi. Ja man būtu bijis ļoti žēl kādu pamest, tad droši vien būtu vilcis līdz galam.
Jūtos vainīgs Ļubas priekšā, ka ar šo mēģinājumu sagādāšu viņai jaunas ciešanas. Taču rīkoties citādi nevaru.
