Ir cerības, ka mēģinājums būs veiksmīgs un es pamodīšos. Izredzes ir ļoti niecīgas, tāpēc ka daudz kas ir pilnīgi neskaidrs, un mums nebija laika pārbaudīt. Attiecībā uz sevi es tās novērtēju apmēram ar desmit procentiem. Saprotams, ka šis skaitlis nav pierādāms.
Diemžēl sagatavošanās mēģinājumam nav pabeigta, un tas palielina risku. Būtu vajadzīgi vēl daži mēneši, bet to nav. Neviens mēģinājums ar suņiem neizdevās pilnīgi. No pieciem trīs pamodās, taču vēlāk aizgāja bojā dažādu iemeslu dēļ. Nepieciešama ilgstoša paralēla asinsrite, kuru mēs pagaidām nespējam apgūt. Tāpat mēs nepaguvām pārbaudīt augstspiediena kameru, jo abi pēdējie suņi, kurus mēs atmodinājām kamerā, nobeidzās nejaušu kļūdu rezultātā.
Tas viss mani ne sevišķi uztrauc, jo mani skolnieki vēl varēs izstrādāt līdz galam atmodināšanas režīmu vēlāk. Viens ir skaidrs — vajadzīga automātika, kas pilnīgi vadītu dzīvības procesus, jo, vadot ar roku, risks kļūdīties ir ārkārtīgi liels, kā tas jau mēdz būt jebkurā sarežģītā pasākumā.
Pietiek par to. Nav nekādas jēgas tagad rakstīt par tehniku un zinātni. Laika ir pārāk maz Atnāks puiši, vēl daudz kas jāpārrunā. Bez tam slimība un sagatavošanās mani ļoti novārdzinājusi.
Gribētos kaut ka rezumēt nodzīvoto dzīvi, bet jūtu, ka nekas pratīgs nesanāks.
Pats galvenais bija zinātne. Nezinu, kā citiem (acīmredzot ir dažādas pakāpes), bet man bija liela bauda meklēt, minēt, radīt. Vēl tagad es ar lielu gandarījumu atminos jauko noskaņu pēc veiksmīgiem atklājumiem. Iespējams, ka tāds es kļuvu tāpēc, ka dzīves citas puses man nebija sevišķi veiksmīgas.
Savā laikā Pavlovs jauniem zinātniekiem veltīja lieliskus vārdus. Ja nemaldos, viņš iesāka tā: «Esiet drosmīgi…» Tālāk esmu aizmirsis.
Jocīgi, ka man gribas aģitēt jaunatni nodoties zinātnei. «Pirms nāves es jums iesaku!» Allaž esmu novērojis, ka man piemīt zināma tieksme uz frāzēm.
Droši vien jaunrade ir pati cilvēciskākā iezīme.
Tikai nevajag padoties jebkurai ilūzijai. Ikviena jaunrade sagādā prieku, pats radīšanas process, bet zinātniekiem jāatceras: kāpēc un kā labā? Ārkārtīgi liela atbildība tagad uzlikta zinātniekiem.
Es daudz tiku domājis, runājis ar kolēģiem, ar draugiem par zinātnes virzieniem. Tie visi ir svarīgi, bet varbūt dažādās pakāpēs, paturot vērā, ka pasaulei draud reālas briesmas. Vairāk jāpētī psiholoģija un socioloģija, lai iemācītos vadīt cilvēkus un sabiedrību.
Jāizstrādā tādi cilvēka uzvedības principi, kas līdz minimumam samazinātu draudus citu brīvībai. Nē, es netaisos sludināt visaptverošu mīlestību, lai gan arī tas būtu ļoti labi. Diemžēl cilvēka daba nepanes to. Bet vismaz nevajag slavināt vardarbību. Droši vien ar speciālu analīzi iespējams atrast morāles un ētikas jēdzienu kvantitatīvo izteiksmi. Tos var modelēt. Zinātniekiem jādomā par šīm problēmām, jo parastie cilvēki dzīvo šaidienai un tikai baiļu pilni veras debesīs: baidās bumbas.
Zinātnieki radījuši pasaulei draudus, viņiem jāatrod arī izeja.
Pirms beigām man radusies nepārvarama vajadzība pamācīt cilvēkus, kā jādzīvo. Lai man piedod, es zinu, ka tas ir smieklīgi. Pats esmu dzīvojis slikti un nepareizi. (Bet to vairs nav iespējams izlabot. Pārāk vēlu apjēdzu!) Gribēju uzskaitīt savus padomus dzīvajiem, bet iznākuši banāli baušļi. Lai gan par tiem aģitējušas visas reliģijas, tomēr nekada labuma tas nav devis. Acīmredzot pati sabiedrības organizācija to nav sekmējusi. Tagad viss aizgājis pārāk tālu, ja jau ir apdraudēta pati dzīvības eksistence uz planētas. Un skaidrs, ka nav nekādas jēgas nodarboties ar vainīgo meklēšanu.
Nav jāmeklē tas, kas cilvēkus šķir, bet gan tas, kas tos vieno.
Vairāk man nav ko teikt. Un nav jau arī man nekādu tiesību dot cilvēkiem padomus.
Jābeidz, lai gan man vienkārši ir bailes pielikt punktu. It kā iesist naglu paša zārkā.
Es pārlasīju, un man kļuva mazliet kauns: uzpūsts stils, pamācības.
Pravietis.
Vairāk tā nedarīšu.
Pats labākais ir — beigt.
Visumā, es esmu gatavs.
… Akadēmijas Prezidijam
Fizioloģiļas institūta
Dzīvības funkciju matemātiskās
modelēšanas laboratorijas vadītāja
prof. I. N. Prohorova
ZIŅOJUMS
Tā kā mans veselības stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, esmu nolēmis pakļaut sevi ilgstošai anabiozei, izmantojot šim nolūkam mūsu laboratorijā izveidoto dzīvības funkciju mākslīgās regulēšanas iekārtu. Es netiku savlaikus lūdzis atļauju šim mēģinājumam, jo baidījos, ka nesaņemšu to. Visi mēģinājuma dalībnieki — mani palīgi, kā arī klīniskās slimnīcas ārsti — deva man solījumu visu sagatavošanas periodu nekā neizpaust par mēģinājumu. Viņi nekur nav vainojami, jo tikai izpildīja manu lūgumu.
Ceru, ka šis mēģinājums nesīs labumu zinātnei. Ilgstoša anabioze būs nepieciešama ilgos kosmiskos ceļojumos. Iespējams, ka tai būs terapeitisks efekts dažu smagu slimību gadījumos. Pagaidām šīs metodes visas iespējas vēl grūti paredzēt.
Diemžēl mums jāsāk mēģinājums, kamēr iekārta vēl nav pilnīgi pabeigta. Atlikt to vairs nav iespējams, jo mana slinība progresē pārāk strauji. Šai sakarā lūdzu darbu turpinājumā paredzēt pasākumus, kuru rezultātā būtu iespējams
