Viņš bija ļoti kautrs, allaž baidījās kādu apvainot. Bet sevi arī neļāva apvainot. Viņam piemita savāds svešums, kas nošķīra citus cilvēkus no viņa. «Es jūs neaiztikšu, bet arī man nenāciet par tuvu.» «Nepilnvērtības komplekss», kā viņš mēdza teikt. Patiesi, viņš nekā neprata: ne dejot, ne peldēt, pat ne slidot, nedz arī braukt ar velosipēdu. Un arī ar sievietēm viņam nebija veicies, kā es nopratu pēc dažiem vārdiem. Tas bija jūtams.
Tātad šis tikšanās. Istaba, pie kuras es biju pieradusi ilgajos gados («ilgajos» — kā šis laiks skrien!) un kura acu priekšā kļuva sveša. Pie viņa vienmēr valdīja tīrība, tikai uz rakstāmgalda nekārtība. Bet tagad bija kļuvis pat kaut kā dzidri. Pēkšņi pazuda papīri no galda. Tā pulētā virsma svešādi laistījās. «Piekopjas,» es nodomāju, bet nekā neteicu. Visas grāmatas viņš salika plauktos. Manas vēstules atdeva vēlāk kopā ar piezīmēm. Pagaidām, es visu ieslēdzu savā galdā slimnīcā. Mājās pat nav kur noslēpt: bērni var nejauši atrast. Nav jau tik daudz man to papīru, esmu taču vienkārši ārste. Viņš man teica, ka lielu daudzumu melnrakstu un visvisādu zinātnisku makulatūru nodevis savāktuvei. Kaimiņu skolnieki aiznesuši. Visu vērtīgo savācis skapja apakšējā plauktā un ieslēdzis. «Gaidīs mani,» tā viņš pateica un pasmaidīja. Manā klātbūtnē viņš vienmēr centās būt mundrs, apgalvoja, ka ir lielas izredzes pamosties, bet es neticēju, jutu, ka viņš māna, ka tā ir gandrīz vai pašnāvība. Un bez tam pa šo gadu es daudz tiku lasījusi par anabiozi. Tagad es arī varu rakstīt disertāciju.
Un tomēr man pielipa viņa cerības. Viens no suņiem atradās anabiozē četras dienas un pamodās. Tiesa, drīz aizgāja bojā no asiņošanas zarnās — nebija pamanījuši, citādi būtu izglābuši. Vaņa to smagi pārdzīvoja. Kļūdas. Neprot fiziologi kopt slimniekus.
Vispār viņš velti domāja, ka es viņam labāk vēlētu normālu nāvi. Uznāca gan tādas domas, taču ļoti reti. Man viņš jebkurā gadījumā jau ir gājis bojā. Un es negribu, lai modinātu manā klātbūtnē, jo būšu jau veca, briesmīga, prātu izkūkojusi. No dzīves es sev nekā negaidu, bet novecot tik tā negribu. Pagaidām vēl Kostja saka, ka mamma ir jauna. Taču sirmie mati pēdējā gadā kļuvuši stipri manāmi.
Pārlasīju un nošausminājos. It kā būtu sataisījusies rakstīt par sevi. Vaņa man stāstīja par vairākiem virzieniem, kādos vienlaikus notiek domāšanas process. Viņš man teica daudz visādu gudrību un, liekas, padarījis mani gudrāku. Dažos jautājumos, piemēram, literatūrā, vispār mākslā, es saprotu vairāk par viņu. Pēdējos gados viņam neiznāca laika lasīt, arvien tikai zinātne un zinātne.
Ar ko tagad aizpildīt šo vietu? Pieķeru sevi pie domām: «Pajautāt Vaņam», «Pateikt Vaņam». Tāds rūgtums pēc tam mani pārņem.
Nevaru atsaukt atmiņā mūsu sarunas pēdējās tikšanās reizēs, kad mēģinājuma datums jau bija noteikts. Lai atcerētos vārdus vai labi izdomātu tos no jauna, nepieciešama profesionāla atmiņa. Vaņam piezīmēs tas iznācis tīri labi. Jādomā, ka viņš patiešām varētu rakstīt. Pat viņa stils, man liekas tīri moderns. Bet it kā manis sacīto viņš izdomājis neveiksmīgi. Man šādi vārdi nav palikuši prātā. Lai gan es varēju arī aizmirst.
Vienu no vakariem mums iznāca jauki pasēdēt, liekas, kādas trīs stundas. Pāvels ar bērniem bija aizgājis uz teātri. Es paliku mājā, teicu, ka sāp galva. (Paldies dievam, vairs nevajag izlikties!)
Biju atnesusi žurnālus ar jauniem dzejoļiem, vairākas spoles ar magnetofona lentēm. (Par tām pašreiz interesejas Kostja.) Lasīju viņam priekšā dzejoļus, daži bija tīri labi.
Pēc tam viņš skaitīja no galvas Jeseņinu un Majakovski. Izrādījās, ka viņš daudz atceras, es pat negaidīju. Tad dzērām kafiju un klausījāmies magnetofonu. Ir tāda simpātiska dziesmiņa par tālo Delfīnijas zemi un Ķenguru pilsētu. Tepat gadījās arī moderni ritmi, amerikāņu. Viņš saviebās: «Izslēdz, lūdzu.» Nepatīk. Bet man tā nekas, tie ir tīri patīkami dejošanai. Mēs šad un tad ar Kostju dejojam — viņš tik jocīgi vada, cenšas.
Kā parasti, runājām par bērniem. Es taču nevaru nerunāt par viņiem. Viņu allaž interesējusi «jaunatnes problēma», lai gan ļoti zinātniski, turpretī man tas ir dzīvības jautājums. Mazliet pastrīdējāmies par viņa palīgiem. Vadims man nepatika līdz pat pēdējai dienai, likās nekaunīgs un pašpārliecināts. Kā var kļūdīties jauniešos! Viņi bieži vien tikai maskējas ar bravūru un rupjību. Vadims izrādījās ļoti sirsnīgs. Jura ir daudz sausāks, es viņu nevaru saprast.
Atminos šo atvadīšanos, kad gāju projām. Domas: «Neliete, pametu viņu vienu… Neievērot nekā, palikt,» un citas domas: «Bet bērni? Kā izskaidrot? Kā izturēt viņu skatienu? Nē, nespēju.» Un vai tas vispār tik ļoti vajadzīgs?
Varbūt viņam vienam ir labāk? Lai nevajadzētu izlikties? Viņš ir tāds. . . nevaru atrast vārdu. Izturētu spīdzināšanu, lai tikai, neizliktos smieklīgs un nožēlojams.
Tātad es gāju projām. Vai man bija taisnība vai nebija, nezinu. Viņš ne reizes mani neaizturēja.
