Šī rakstīšana kādu laiku man nāks par svētību — gan izklaidēs, gan arī liks atcerēties. Es rakstu slimnīcā, man taču ir pašai savs mazs kabinets, kā jau tas pieklājas kārtīgai vadītājai.
Bet tagad jādodas mājup, pie savām atvasēm.
Vakar es nerakstīju: nebija laika. Visu vakaru noņēmos ar smagu slimnieku. Akūts holecistīts, atkārtota operācija, pats nobarojies, vecs. Pēc tam bija kolapss, elpošanas insuficience, tik tikko nenomira. Te nu gan derētu augstspiediena kamera. Jura toreiz teica (vajadzēja taču par kaut ko runāt!), ka pēc pusgada mūsu klīnikas pilsētiņā kamera būs. Redzēsim.
Biju iegājusi tur, pat divas reizes. Bet tagad esmu iedraudzējusies ar viņiem, lāga puiši un meitenes, īpaši Poļina. Tiesa, viņa ir tīrā indeve. Vadimam neļauj dzīvot, bet acīmredzot viņš kaut ko nogrēkojies. Es to jūtu. Interesanti ir viņus, visus šos jaunos, vērot no savu četrdesmit gadu augstumiem.
Viss iet normāli. Jura man pastāstīja, ka mākslīgās asinsrites aparāta motors pārstājis silt, viņš kaut ko tur atradis, es nesapratu. Temperatūra plus divi grādi tiek uzturēta stabili. Spiediens kamerā ap vienu atmosfēru. Adapteri rāda, ka hipoksijas nav. bet virsējos audos pat skābekļa pārpilnība. Juru tas mazliet uztrauc, un viņš samazinās spiedienu.
Vaņa guļ tāds pats. Bāls, nopietns. Mati uz sejas nav atauguši, saka, ka skūšot reizi mēnesī vai retāk. Reizi pusstundā automāts izdara viņam vienu elpas vilcienu. Tas ir labi izdomāts, jo citādi būs nepatīkami, ja mutē rēgotos caurulītes. Nieri pa visu laiku ieslēdza četras reizes: tik lēni uzkrājās sārņi.
Baidos, ka būs grūtības ar plazmu, kamēr viņi nepārbrauks šurp uz klīnisko pilsētiņu. Stacija šodien atteica, labi, ka man bija iekrāta, es jau viņus pazīstu. Vajadzēs sarīkot skandālu. Palūgšu iejaukties Pjotru Stepanoviču, tie baidās viņa. Večuks arī apvainojās, ka viņam nekas nebija teikts. Viņš nesaprot, kas ir «lieka informācija» un «informācijas aizplūde». Es apvainojos agrāk, tāpēc ka viņš mani «izvirzīja» no klīnikas par nodaļas vadītāju, bet tagad esmu gandrīz vai apmierināta. Neviens tev neprasa zinātni, nodarbojies tikai ar slimniekiem.
Pēc tā vakara ar magnetofonu un dzejoļiem nekā patīkama vairs nevaru atcerēties. Ivans Nikolajevičs bija domīgs, pasauss. Temati sarunām neatradās. Bez tam viņu satrauca sagatavošanās procedūras. Ar dažām no tām viņam vienam bija grūti tikt galā, bet man viņš neļāva.
Ja gribu būt godīga, man jāsaka, ka šie apmeklējumi nebija tīkami. Dažreiz viņš pēkšņi atceras kādu no mūsu tikšanās reizēm. «Atceries, kā mēs ar tevi devāmies kalnos, kad bijām sanatorijā? Toreiz es varēju dūšīgi soļot, tevi vilku aiz rokas.» Tik jauki smaidīja, bet smaids tūlīt pazuda, seja satumsa, un viņš nopūšas: «Bet tagad redz, guļu kā koks…» Un man kļuva nepatīkami, tik grūti. Viņš it kā jūt to, atkal pasmaida un pilns maiguma saka: «Tev droši vien smagi ar mani, dārgā? Zini, es nevaru apvaldīt īgnumu pret visu, pret visu pasauli.» Pēc tam lūdzas, lai es neapvainojos. Rokas skūpstīja tā viegli, tik tikko. Lūpas sausas. Pēc tam es skrēju pa tumšām ielām un aiz bēdām raudāju. Dola (tik maiga meitene) visu pamanīja: «Kas tev noticis, māmiņ?» Ko es viņai atbildēju, neatminu…
Tā tas gāja visas trīs pēdējās dienas. Pie viņa nāca puiši, gribēja pie viņa nakšņot, bet viņš nepiekrita. Leonīds arī nāca katru dienu. Vaņa teica, ka bijis stiprāk iereibis nekā parasti. Tas arī ir dīvains cilvēks, spriežot pēc nostāstiem. Man liekas, ka viņam ar sievu kaut kas nav kārtībā … Vaņa noliedz. Bet viņš var arī nezināt. Vispār Leonīds manī izraisa antipātiju. Svētdien viņš atnāca uz operāciju, atvadījās, nīgrs nosēdēja, kamēr Vaņa aizmiga, un aizgāja, drīzāk gan aizskrēja, ne vārda neteicis. Liekas, ka bija skaidrā, bet varbūt es labi nesaskatīju, ne jau viņš man bija prātā.
Katru vakaru asaras. Es varētu arī ilgāk palikt pie Vaņas. Pāvelam es neteicu, uz kurieni eju. «Man uz kādu laiku jāiziet.» Viņš nejautāja. Arī tas bija smagi, bet par to nav vērts runāt…
Pēdējais vakars. Vaņu gatavošanās ļoti novārdzinājusi, jo nu jau divas dienas viņš nekā nav baudījis kā vien tēju, kafiju un mazliet buljona. Viņš jau tā bija vājš, bet tagad vēders iekritis līdz pašam mugurkaulam, tikai liesa izspiežas kreisajā paribē. Bija divaini viņu redzēt, kad izklausīju sirdi: tik pazīstams, bet tagad pārvērties. Viņš kaunējās, bet man acīs asaras. Es agrāk pat nezināju, ka esmu tik raudulīga.
Vaņa gulēja uz dīvāna zem segas pidžamā kā īsts slimnieks. Nu protams, īsts. Kā gan citādi? Galdiņš bija piegrūsts cieši klāt, uz tā avīzes, žurnāli. Kad atnācu, viņš kaut ko rakstīja, atbalstījis mapi prer celi. Man uzkrita, ka celis ir tik ass, izspiežas cauri segai.
