Bet es piespiežu sevi būt objektīvai, un tad izrādās, ka man nav ko pārmest Juram. Galu galā nevar taču prasīt, lai laboratorijā viss paliktu tāpat kā agrāk. Protams, Poļa atstāsta man tenkas, ka daudzi neesot mierā ar Juru, bet, kad es cenšos iedziļināties lietas būtībā, tad izrādās, ka viņš vienkārši prasa disciplīnu. Ivans Nikolajevičs nekad nebija bijis sevišķi stingrs, un daudzi to izmantoja. Arī Semjons bija mīksts. Starp citu, viņš pārgājis uz direktora nodaļu, kā jau tas bija gaidāms, bet uzvedas labi. Pat Vadims sacīja: «Viņš netaisa mēslus, lai gan varētu.»
Tagad visi spēki koncentrēti šīs iekārtas pilnveidošanai, tā nosaukta par «ANA-1». Pēc manām domām, nosaukums muļķīgs, bet es šajā lietā neiejaucos. Pārlasīju un apķēros: «Tas tikai vēl trūktu, ka iejauktos!» Vaņa allaž mani mācīja būt objektīvai, bet tā arī neizmācīja. Pārāk daudz manī ir sievišķīgā. Tiesa, šāda mācīšana nebija velta — es cenšos sevi novērot it kā no malas. Bet ne vienmēr tas izdodas. Pārāk vēlu esmu sākusi mācīties.
Protams, iekārtu vajag pilnveidot, lai tā strādātu droši un varētu iztikt ar vienu dežurantu. Labi, ka Jura nav no tiem, kas mīl izpriecas, bet viņa jaunkundze arī tāda pati, «zilzeķe»: visu laiku tikai lasa dzejoļus — tā viņi sēž mājās, un viņš ikvienā dienas vai nakts stundā ierodas lāpīt bojājumus.
Vaņu jau iesaukuši par «Apburto princi». Mani tas aizvaino līdz asarām.
Stipri palīdzējušas avīzes, kā saka Vadims Jura iedarbina visas sviras, izmanto momentu, kamēr direktoru, priekšnieku un vienkārši entuziastu interese nav atslābusi. Entuziasmam arī nepieciešama barība, bet kur to lai ņem? Vadims lasa lekcijas, bet efekts, saprotams, nav tāds, kāds bija Ivanam Nikolajevičam. Tagad man viss, kas bija viņā, šķiet ideāls, bet cik reižu es netiku rājusies? Vai šajā ziņā ir spēkā kādi psihikas likumi? Nezinu.
Jāraksta tālāk. Man tas mazliet jau ir apnicis, un redzu, ka neiznāk labi. Bet es it kā esmu uzņēmusies pienākumu: uzrakstīt, uzrakstīt Vaņam. Tāpēc arī man jāraksta.
Režīma izvēle ir sarežģīta problēma, tāpēc ka, kaut arī temperatūra palikusi pastāvīga, organismā turpinājās izmaiņas. «Stacionārs režīms» (visi šie vārdi man sveši) bija sasniegts tikai pēc nedēļas.
Uzdevums bija izvēlēties spiedienu un attiecības starp mākslīgās asinsrites aparāta darba un miera periodiem tā, lai O
Kad izstrādājām režīmu, mums bija daudz brīva laika un mēs sarunājāmies, lai nebūtu tik smagi. Tiesa, Jura vairāk ņēmās ap mašīnām (sāka silt sūkņa motors), Igors nodarbojās ar analīzēm, bet mums ar Vadimu, Poļu un Volodju nebija ko darīt.
Mēs sēdējām pie mākslīgās asinsrites aparāta un skumju pilni sarunājāmies. Bija dīvaini: viņš guļ šeit — un mēs klusinājām balsis. Laboratorijā bija samērā klusu, jo kondicionētājs atradās blakus istabā un durvis mēs bijām aizvēruši.
Iespaids ir tāds, it kā tuvinieki sēž pie nelaikā bēru dienas priekšvakarā. Es to izjutu, kad bija nomirusi māmiņa.
Nē. šķiet, tagad mums bija sliktāk. Mūs it kā nepameta vainas sajūta — vai mēs neesam nozieguma līdzdalībnieki? Poļa ierunājas par to pirmā, un visi pievienojās. Sākām pārspriest — kāpēc? Ideja un iniciatīva ir viņa, bet vai mums nevajadzēja viņu atrunāt, varbūt pat atteikties? Kāpēc es tā neizdarīju? Tomēr nepiedalīties es arī nevarēju — tā būtu bijusi nodevība.
Vadimam pirmais pastāstīja Jura, vēl slepus no šefa. «Mani aizrāva idejas tīri zinātniskā puse.» Liekas, ka tā viņš teica. Tikai pirms pašas operācijas viņš iedomājās par noziegumu. Bet atkāpties jau bija par vēlu.
Poļa teica: «Bet vai tad es varēju atteikties, ja viņš pats mani lūdza?» Un arī es nevarētu.
Pēc tam viņa visu laiku jautāja: cik ilgi viņš būtu nodzīvojis bez «tā»? Es atbildēju, ka varbūt pusgadu, bet varbūt mēnesi. Slikti bija tas, ka reakciju dēļ viņam kļuva bīstami pārliet asinis. Es esmu ķirurgs un ticu asinīm vairāk nekā zālēm. Trīs četras reizes mēnesī svaigas asinis — tas ir ļoti labi, citādi anēmija viņu būtu pazudinājusi. Cik es viņam pārlēju šīs asinis! Droši vien kādus divdesmit litrus.
Un arī es pajautāju tieši, vai viņi tic atdzīvināšanas iespējai.
