Tad Poļa nodzina viņam matus cirkšņu apvidū, un mēs ar Vadimu noziedām operācijas vietu ar jodu. Griezieniem vajadzēja būt ļoti maziem, jo grūti cerēt, ka anabiozes apstākļos brūces sadzīs. Mēs sākām operēt: atsegt asinsvadus. Vadims izrādījās nespējīgs: viņam trīcēja rokas, un turpināt vajadzēja man. Operēt bija viegli: zemādas taukaudu gandrīz pavisam nebija, artērija un vēna atradās tuvu. Pārsējām asiņojošos vadiņus, Ieskaitot pašus sīkākos, līdz brūce bija pilnīgi sausa. Dažas minūtes nogaidījām un ievadījām heparīnu, lai asinis nesarecētu. Pēc tam saskaņā ar plānu vajadzēja pievienot mākslīgās asinsrites aparātu, lai varētu pieslēgt mākslīgo asinsriti gadījumā, ja, ievadot zondi kreisajā priekškambarī, sirdsdarbība priekšlaicīgi apstātos. Tā arī izdarījām: pieslēdzām pie kreisās augšstilba vēnas un artērijas, bet caur labo vēnu Vadims sāka ievadīt speciālu zondi sirdī. Tā ir sarežģīta procedūra, bet Vadims bija tādā stāvoklī, ka es baidījos — viņš netiks galā. Nezinu, ko mēs būtu iesākuši, jo es to darīt neprotu. Vajadzētu riskēt, sākt anabiozi, nekontrolējot spiedienu sirds kreisajā pusē. Bet viss beidzās labi: pēc kādām desmit minūtēm mēs no zondes dabūjām spilgti sarkanas asinis, tātad tās gals bija iegājis kreisajā priekškambarī. Vadims ar halāta piedurkni noslaucīja pieri — sterilitātes refleksi viņam nav stabili. Pēc tam es ievadīju caurulīti otrajā augšstilba vēnā, un mākslīgās asinsrites aparāta pieslēgšanas procedūra bija pabeigta. Mēģinājumi ar suņiem jau bija devuši skaidru priekšstatu par nepieciešamajiem adapteriem («informācijas apjoms»), un nekā lieka mēs nepievienojām. Pat artēriju neatvērām, apmierinoties ar spiediena noteikšanu pēc pulsa. Paaugstinātais skābekļa spiediens kamerā stabili nodrošina audu apmierinošu oksigenāciju. Svarīgi ir iegūt datus par venozo asiņu piesātinājumu, šim nolūkam labajā priekškambarī ievadīta vēl viena tieva zonde.
Virs krūtīm un vēdera nostiprināja ar plānu plastmasas plēvi nosegtu tērauda karkasu. Tā ir mākslīgās elpošanas iekārta — zem karkasa periodiski tiek radīts retinājums, krūtis paceļas, un plaušās ieplūst gaiss.
Un tā viss bija pabeigts, slimnieku var iebīdīt kamerā un galīgi pieslēgt mākslīgās asinsrites aparātu un kontroles aparatūru. Jura palaida vaļā kaut kādus sprūdus, un galda vāks viegli ieslīdēja cilindrā, savā pastāvīgajā vietā. Visas caurules un adapteru vadus izvadīja cauri speciālam logam un pievienoja pie mākslīgās asinsrites aparāta (tas arī atrodas apvalkā, kas ļauj paaugstināt spiedienu tāpat kā kamerā) un pie sarežģītas mašīnas, kas veic mērījumus, reģistrāciju un automātisko vadīšanu (kā tā saucas, man ir aizmirsies).
Volodja ielika Vaņam mutē mazu sietiņu — gaisa vadu, lai neaizkristu mēle, un aizvēra muti. Ieslēdzām krūšu mākslīgo elpošanu.
Mani pienākumi bija beigušies, bet Jura palūdza mani izdarīt atzīmes mēģinājuma (operācijas!) žurnālā. Visi citi bija aizņemti: Poļa pie mākslīgās asinsrites aparāta, Vadims un Jura novēroja reģistrējošās iekārtas un kondicionētāju, atdzesēšanas programmas izpildi, Volodja sekoja narkozei, Igors ar palīdzi rūpējās par bioķīmiskām analīzēm. Pētījumu apjoms gan bija daudz mazāks nekā mēģinājumos ar suni, jo to mērķi bija tīri praktiskas dabas, tomēr arī cilvēku bija maz.
Lūk, šie ieraksti:
23. III, 11.00. aizvēra kameras vākus, sāka atdzesēšanu, ieslēdza kondicionētāju un ventilatoru.
11.20. temperatūra barības vadā — 30°. Līdztekus ieslēgts mākslīgās asinsrites aparāts ar jaudu 1 l/m.
11.25. sāka paaugstināt spiedienu kamerā.
11.40. spiediens 2 atm. temperatūra — 26°. Sirds kontrakciju biežums 56 reizes minūtē. Gaidāma fibrilācija. Jābaidās par kreisā kambara pārpildīšanos.
11.52. fibrilācija. spiediens kreisajā kambarī nav paaugstinājies!
12.00. temperatūra — 16°. sāka pazemināt spiedienu kamerā, lai aizstātu asinis.
12.24. mākslīgās asinsrites aparāts apstādināts, lai aizstātu asinis.
12.40. mākslīgās asinsrites aparāts ieslēgts ar jaudu 2,5 l/m. Temperatūra — 13°. Spiediens kamerā ceļas.
13.00. temperatūra — 8°. jauda samazināta līdz 1,5 l/m. Spiediens 2 atm.
13.50. temperatūra taisnajā zarnā — 2°. Atdzesēšanas periods beidzies. Sākas pastāvīga režīma izstrādāšana.
Rakstīšanā atkal bija pārtraukums. Šodien ir otrdiena, 11. aprīlis. Pagājušas sešpadsmit dienas. Kņada, paldies dievam, norimusi. Arī entuziasms kļuvis mazāks. Ja agrāk dežurēja pa pieci, jo brīvprātīgo no laboratorijas un Kibernētikas institūta (inženieri un tehniķi mašīnu uzraudzīšanai) bija cik uziet, tad tagan jau sākušies strīdiņi: kam dežūrēt. Gadījās, ka Jura palika viens pats.
Cik negudra gan ir sievietes sirds: man tagad liekas, ka viņš jau ir aizmirsts, ka palīgi grib piesavināties viņa slavu. Es pat pieķēru sevi pie sērīgas domas — «tikai man vienai nekas nav vajadzīgs un nekas nav palicis». Es taču neesmu sieva, un uz Vaņu un vēl jo vairāk uz laboratoriju man nebija nekādu tiesību. Tagadējos jaunievedumus laboratorijā es izjūtu kā personisku apvainojumu.
