Pirmais pienāca Jura. Vaņa kaut ko klusi viņam pateica, es nesadzirdēju, uzzināju jau vēlāk. «Uz tevi visas cerības.» Mēs vēlāk sēdējām un atsaucām, atmiņā ikvienu žestu, ikvienu vārdu.
Poļai: «Precies, slikti ir vienam.» Man šie vārdi kaut kā iedūra: vai tad viņš ir viens? Un vai tad apprecēties ir tik liela laime?
Igoram: «Dzīvojiet saticīgi, lūdzu, neķildojieties.»
Volodjam: «Jūs man piedodiet, ka pavedināju jūs uz tādu pasākumu.» Volodja kaut ko nomurmināja, it kā: «Ko jūs, ko jūs, nav vērts.» Pagriezās pret sienu. Droši vien tādas sejas izteiksmes bija agrāk pēc grēksūdzes un svētā vakarēdiena: katrs vērās pats sevī.
Vaļai viņš vienkārši pateica: «Dzīvo vesela.»
Mēs ar Vadimu bijām sterilos halātos, viņi noskūpstīja mūs uz pieres, uzmanīgi, lai nepieskartos.
Vadimam viņš teica: «Esi savaldīgs ar cilvēkiem. Bet zinātnē — tieši otrādi, vajadzīga drosme. Es, redz, nebiju pietiekami drošs, un tāpēc pateicu ļoti maz.»
Man tikai nočukstēja: «Turies, dārgā.» Ļoti klusu, tā ka pat es to slikti dzirdēju. Man tas bija vienalga.
— Nu, un tagad rāpšos augšā. Palīdziet, puiši.
Viņš sāka rausties uz galda. Volodja viņam palīdzēja. Tas izskatījās kaut kā neveikli un nožēlojami. Bija redzams, ka ķermenis slikti paklausa viņam. Es centos iedomāties, kas viņam prātā: droši vien galvenā doma bija: «Aizbēgt!» Bet viņš turējās un, izņemot neveiklās kustības, ne ar ko sevi nenodeva, varbūt vienīgi ar apjukušo sejas izteiksmi. Es arī turējos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka maska bija uzvilkta līdz pašām acīm. Skropstas es nekrāsoju jau nedēļu.
Sēžot uz galda, viņš novilka pidžamu. Ļoti vājš — kauli un āda.
Apgūlās un uz dažām sekundēm piemiedza acis. (Es nobijos: vai asaras?) Visi pamira bija absolūts klusums. Redzams, viņš saņēma visus savus spēkus, visu vīrišķību. Seja pakāpeniski kaut kā nomierinājās, acis atvērās, viņš pasmaidīja. Mūsu priekšā atkal bija Ivans Nikolajevičs Prohorovs, bet man — Vaņa.
Viņš palūkojās visos pēc kārtas, pasmaidīja, mazliet ar cietēja izskatu, mazliet ironiski.
— Nu tad uz redzēšanos. Satiksimies pēc kādiem desmit gadiem.
Pastiepa Poļai roku injekcijai. Viņai vajadzēja ievadīt intravenozi narkotiku ievadnarkozei — tiopentālu un relaksantus. Vēnā viņa trāpīja tūlīt, un es vēl nodomāju: «Dūšīga meitene.» Viņa pavilka virzuli, šļircē parādījās asinis. Poļa pavērās manī jautājoši, it kā es te būtu galvenā. Es pamāju ar galvu — «ievadīt». Viņš skatījās griestos ar vienaldzīgu sejas izteiksmi, it kā jau vairs neatrastos starp mums.
Virzulis sāka kustēties, un pēc dažām sekundēm acis aizvērās. Viņš aizmiga, un mēs visi klusībā atvieglināti uzelpojām: smagā atvadu scēna bija beigusies. Tagad nu katram atlika labi paveikt savu darbu. Taču telpā vēl kādu laiku valdīja klusums.
Esmu piekususi. Visu vakaru rakstu bez pārtraukuma, pierakstīju veselu burtnīcu. Viņa vairs nav, tagad palikusi tikai atskaite. Uzrakstīšu citreiz. Kur man tagad steigties?
Veselu nedēļu neesmu rakstījusi. galvenais jau uzrakstīts, liekas, ka zudusi interese. Pagājušo reizi es viņu it kā otrreiz apbedīju. Un tomēr mans pienākums ir pabeigt.
Šodien ir piektdiena — gandrīz divas nedēļas kopš operācijas. Es aizeju ik dienas, tāpat kā atraitnes iet uz kapiem pirmajā laikā. Pēc tam pārstāj iet, un droši vien arī es pārstāšu. Tāda ir dzīve. Gribas protestēt noturēt, bet nespēju. Pati ievēroju, ka jau ne visu laiku domāju, ka citas lietas saista manu uzmanību.
Turpināšu.
Pēc tam kad viņš aizmiga, relaksantu iedarbībā gandrīz pilnīgi apstājās elpošana. Volodja ātri ievadīja viņam trahejā caurulīti, pieslēdza aparātu ar slāpekļa oksidulu un ar elpojamā maisa palīdzību sāka ritmiski piepūst plaušas, kā jau to vienmēr dara operāciju laikā.
Viņam novilka pidžamas bikses, sporta biksītes, un viņš palika kails un vientuļš. Es esmu pieradusi pie tādiem skatiem un jau neuztvēru to kā viņa, Vaņas, kailumu. Nekādas atmiņas tas neizraisīja, vienkārši — slimnieks. Bet vispār dīvaini: kails cilvēks tipiskos laboratorijas apstākļos, ar lielu daudzumu aparātu un rīku. Iespaids bija tāds, it kā grupa ļaundaru ārstu taisās veikt noziedzīgu eksperimentu. Vēlāk es jautāju: izrādījās, ka daudzi bija domājuši par to, par noziegumu. Man bija neērti, citiem arī. Narkoze jau bija noregulēta, bet mēs nez kapēc vilcinājāmies. Jura mums atgādināja: «Ir laiks.»
