Ikreiz, kad šo astoņu gadu laikā viņi bija sadūrušies ar briesmām, nemaz nerunājot par izmisīgo bēgšanu no Daligaras grāfistes, Joršu vienmēr bija pārsteigušas Rites spējas zibenīgi pieņemt lēmumus un rīkoties. Piemēram, tai reizē, kad klintainei uzbruka virpuļviesulis, bet Joršs bija aizkavējies jūrā, izlikdams anšoviem tīklus, tieši Rite visus bija nekavējoties sapulcinājusi alās un likusi tās aizsprostot ar akmeņiem, iekams smiltis sāka griezties neprātīgā vēja virpuļos. Un toreiz, kad vētras un negaisi plosījās mēnešiem ilgi un nebija ne gliemeņu, ne krabju, ne zivju, jo jūrai neviens nevarēja pat tuvoties, un sākās bads, tieši Rite uzmundrināja tos, kuri zaudēja drosmi, un tieši viņa ņēmās gatavot visu, ko vien varēja notvert un atrast: gārņus, vardes, skudras, pīniju riekstus un daudz ko citu, bet vislielākais gardums, kas visiem palīdzēja sagaidīt pavasari un pēc kura īpaši kāri bija bērni, izrādījās medū karamelizēti prusaki un citas vaboles.
Joršu nekad nebija pametušas domas par seno pareģojumu, kurā viņš bija pieminēts. Viņš reizēm prātoja, vai tikai Rite patiesi nav Ardvina mantiniece, meitene ar rīta gaismu vārdā, tā, kura jau pirms gadsimtiem nolemta viņam, pēdējam un visvarenākajam no elfiem. Varbūt pastāv kāda Joršam nezināma valoda, kurā ar Rites vārdu apzīmē austošu gaismu, vai varbūt viņas vārds bija vienīgais, ko ķēniņš Ardvins nebija spējis pareizi saskatīt cauri laiku miglai.
Joršs nolēma nokāpt pa rietumu nogāzi. Turpat netālu vīdēja Govs un Vērša salas, bet aiz tām — tikai apvārsnis. Vāceles rietumu pusē nebija nolaidena liedaga, te bija līcis, kura ūdeņi bija pietiekami dziļi, lai arī liels kuģis te varētu droši iepeldēt, nebaidoties no smilšu sērēm. Līča krastus lielākoties veidoja smailas un stāvas klintis, kas slējās tieši no ūdens gluži kā torņi, bet vietām šie torņi ieslēpa mazākus līcīšus, kas bija pilnum pilni ar visdažādāko jūras sanesto drazu. Te bija čiekuri, aļģes, nogludināti kokgabali, vairāki delfīnu skeleti un milzonīga vaļa atliekas, kura muguras skriemeļi bija tik lieli, ka noderētu par sēdekli pieaugušam vīram. Te bija arī neskaitāmu kuģu katastrofu paliekas. Joršs atcerējās grāmatās lasījis, ka agrākos laikos piekrastē kūsājusi dzīve: jūru šurpu turpu vagojuši precēm piekrauti kuģi, bet saulē mirdzējuši sāls baseini, ar kuros iegūto balto, vērtīgo vielu apgādāta visa cilvēku pasaule. Tajos tālajos tirdzniecības un rosības laikos Vāceles sala, kam bija brīnišķīga dabas veidota osta, taču visapkārt traucās ātras straumes un slējās nodevīgi rifi, droši vien bieži kļuva par nāvējošiem slazdiem. Mazākajos līčos joprojām rēgojās visdažādāko izmēru baļķi, dēļi un mastu atlūzas, vietām pat bija saredzamas buru skrandas — tās jau sen bija zaudējušas sākotnēji balto krāsu, un to pavedieni bija satrunējuši tik ļoti, ka audekls bija kļuvis plānāks un vārīgāks par zirnekļtīklu. Joršs uzlūkoja šīs skumjās atliekas un, lai arī bija aizritējušas jau daudzas paaudzes, sajuta noslīkušo ciešanas. īsu mirkli viņam pāri brāzās izmisums, kas sagrābj cilvēkus, kurus uzvarējuši viļņi, viņš dzirdēja, kā kliedz matroži, kuri zina, ka tūlīt būs jāmirst. Erbrova klusi iešņukstējās, un Joršs saprata, ka arī viņa meita jūt, ka aiz šīm koku atlūzām un buru driskām slēpjas ne viena vien pārtrūkusi dzīve un aprāvusies elpa. īsu brīdi šķita, ka saule ietinas pelēkā šķidrautā, bet viņi abi klusi stāvēja zem nāves atmiņu spārniem.
Joršs piekļāva sev ciešāk meitu, sajuta, cik viņa ir maza un silta, un šai apskāvienā izkusa gan viņa paša, gan Erbrovas sāpes. Nāves spārni aizvēdīja prom.
— Mēs viņus pieminējām, — viņš teica. — Bet tagad turpināsim dzīvot. Daudz svarīgāks par pašu nāvi ir tas, kā un kāpēc kāds nomirst un vai pēc tam viņa nāvi kāds atceras. Nāve, kas pienākusi jūrā, savā ziņā ir apzinātas izvēles sekas. Ja šie vīri būtu palikuši mājās un kopuši savus dārziņus vai arī rāmi zvejojuši piekrastes sardīnes, viņu dzīve būtu aizritējusi drošībā. Taču viņi gribēja izdibināt, kas atrodas aiz apvāršņa, jo viscēlākais cilvēku liktenis ir izziņas piedzīvojums. Mēs godājam viņu drosmi. Bet tagad paskatīsimies, vai te nevaram atrast ko noderīgu. Mums ir jāuztaisa plosts, lai viņa augstība Fēniksa kungs varētu droši aizgādāt līdz mūsu piekrastei savu spoži zaigojošo pēcpusi. Tikai nesaki viņam, ka es tā teicu.
— Eusi?
— Nu ja, pēcpusi. To daļu, uz kuras sēž.
Joršs sāka smieties. Smējās arī Erbrova, un, lai gan viņas smiekli skanēja mazliet nedroši, šķita, ka atkal ir iemirdzējusies saule.
Plosta būvēšana bija grūtāka, toties jautrāka, nekā bija domāts. Koku peldlīdzekļa izgatavošanai netrūka. Starp atlūzām viņi atrada arī viļņu sadragātas lādes gabalu ar lieliski saglabājušos zelta un sudraba slēdzeni. Joršs uzlika plaukstu uz mehānisma, un atskanēja klikšķis. Erbrova iesmējās. Ne mirkli neizlaizdama no rokām lelli, arī viņa uzlika plaukstiņu uz slēdzenes, un atkal noskanēja klikšķis — šoreiz atslēgas mehānismam aizcērtoties. Erbrova to vēlreiz atslēdza un aizslēdza.
