— Labi, — teica tēvs. — Prasme dabūt vaļā slēdzenes dzīvē var noderēt. Tagad klausies uzmanīgi, meitiņ. Es tev iemācīšu vēl kaut ko, bet to tu drīksti darīt tikai tad, ja blakus esmu es vai mamma. Tas ir bīstami un var pat tevi nogalināt, tomēr es gribu, lai tu to iemācies jau tagad.
Joršs nolaida roku uz sausa kokgabala, un tas tūdaļ aizdegās. Viņš ļāva liesmām kādu brīdi zalgot un tad ar rokas mājienu tās nodzēsa. Erbrova iesmējās un arī ar rokas kustību aizdedza liesmas.
— Lieliski, manu mīļumiņ, bet esi uzmanīga. Uguns var iznīcināt. Tā silda mūsu naktis un gatavo mūsu ēdienu, taču tā var sagādāt arī vislielākās sāpes. Spējas parādās un ir noderīgas tikai tad, kad pār tām prot valdīt. Tā notiek ar elfiem un tātad arī ar…
Joršs apjucis aprāvās.
— Es nezinu, kā tevi nosaukt, — viņš atzinās. — Nē, ja labi padomā, zinu gan. Es tevi saukšu par puselfu. Redzi, par pašiem vārdiem, kas ir tikai zilbju sakopojums, daudz svarīgāka ir jēga, ko mēs tiem piešķiram. Tas, ka tu esi puselfs, nozīmē, ka esi mantojusi elfu gudrību un cilvēku drosmi. Līdz šim puselfa vārds lietots tikai aizvainojošās lamās, bet tas liecina tikai par pasaules neprātu. Ja par aizvainojošu vārdu kļūtu ūdens, vai tad mums visiem vajadzētu nomirt slāpēs? Mans brīnišķīgais puselfiņ, mans mīļais, mazais puself, klausies uzmanīgi: nekad neaizdedzini uguni bez manas vai mammas atļaujas, nekad neaizdedzini to vējainā laikā, bet, kad liesmas izaug pārāk lielas, apdzēs tās. Tagad es tev parādīšu, kā tas darāms.
Lai varētu būtu pilnīgi drošs, ka meita visu teikto sapratusi, Joršs nolaida delnu un īsu brīdi turēja to virs liesmām. Ievaidējās. Tad atrāva roku no uguns: delnas virspuse bija piesārtusi un uz tās strauji sāka celties apaļa čūla. Nu ievaidējās Erbrova. Viņa nometa lelli zemē un piekļāva abas plaukstiņas pie apdeguma. Meitene aizvēra acis, piepūle bija tik liela, ka viņa sarauca pieri. Apdegums pazuda, un Joršs redzēja, ka āda atkal ir gluda un gaiša.
— Kur tu to iemācījies? — viņš jautāja.
— Eoa aua.
— Tad, kad tu sasit ceļgalus un es tevi ārstēju?
Meitene pamāja.
Joršs paņēma viņu rokās un ilgi turēja apskautu. Meitai droši vien piemita lielākas spējas nekā viņam — katrā ziņā tās bija parādījušās daudz agrīnākā vecumā.
Elfu spējas un cilvēku drosme.
Joršs nodrebēja: Erbrovu varēja saukt ne tikai par puselfu, viņai piemērots bija vēl kāds vārds. Ragana. Puselfs bija tikai nicīgs lamuvārds, bet nosaukšana par raganu varēja nozīmēt nāvi arī tai, kura nemūžam neko ļaunu nav darījusi.
Viņš piekļāva savu meitu vēl ciešāk un zvērēja, ka vienmēr to sargās no visa un visiem.
Atbrīvojis Erbrovu no apskāviena, viņš atkal ķērās pie plosta gatavošanas. Uz tā varēs uzsēdināt Fēniksu un aizstumt līdz piekrastei, bet straumi viņš pieveiks ar savu locekļu un plaušu spēku.
Pēc daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem, kas beidzās ar lieliem šļakstiem un smiekliem, beidzot izdevās ar buru atliekām sasiet kopā trīs gludus baļķēnus, platu dēli un gabalu nolūzuša masta, tādējādi izveidojot pietiekami lielu klāju, uz kura uzsēdināt Fēniksu.
Putns, padzirdējis, ka vajadzēs kāpt uz plosta, sākumā ņēmās spiegt un ķērkt, bet pamazām tā ķērcieni pārvērtās griezīgās vaimanās un mokpilnos kunkstienos, kas nenoklusa visu ceļu, brīžam atgādinot pirmsnāves gārdzienus un žēlabainas gaudas. Erbrovai Joršs bija piekodinājis sekot viņam un plostam, turoties divpadsmit pēdu dziļumā, kur straume nebija tik spēcīga un viņš meiteni vēl varēja saskatīt. Šķita, būs drošāk, ja Erbrova peldēs zem ūdens, kur viņas elpošana pārveidojās, — ja viņa paliktu virs ūdens un elpotu kā parasti, peldot kā cilvēki vai sēžot uz plosta, viņas acis un deguns drīz vien būtu šļakatu pilni. Jaunajam elfam nācās peldēt pret straumi un sakopot visus spēkus, lai stumtu uz priekšu plostu. Fēnikss nedarīja neko, lai viņam palīdzētu, un Joršam noteikti būtu bijis daudz vieglāk, ja pusi spēku un elpas nevajadzētu iztērēt nemitīgā un mierinošā sarunā par sāļā ūdens kaitīgo iespaidu uz mirdzošajām spalvām. Pirmo reizi mūžā Joršam ūdenī bija grūti. Viņš beidzot saprata, ko bija domājusi Rite, kad žēlojās, ka sarijusies sāļo ūdeni. Izteiciens nebija gluži precīzs: patiesībā ūdens netika norīts, tas iekļuva plaušās, un sajūta bija nelāga.
Erbrova krastu sasniedza pirmā. Joršu pārņēma atvieglojums, redzot, ka viņas pēdiņas pieskaras stingram pamatam. Meitenei rokās bija nelielais langusts, — acīmredzot viņa bija pacentusies to sameklēt vēlreiz. Viņa skrēja pie mātes un uzvaroši iespieda tai rokās savu guvumu.
— Ņamma? — viņa cerīgi jautāja.
— Protams, tas ir kas līdzīgs krabim. Mēs to vakarā izcepsim uz oglēm. — Rite iesmējās, pacēla meiteni rokās un ilgi turēja apskautu, kā darīja vienmēr, kad bija noraizējusies. — Tu peldi zem ūdens tāpat kā tētis! — viņa noteica.
