Joršs manīja saspīlējumu: mazulīte spēja peldēt zem ūdens — tur, kur māte nevarēja sekot un viņu pasargāt, taču šīm bažām piejaucās arī maigums un prieks, un vēl kādas jūtas. Beidzot Joršs atradas tām nosaukumu: aizkustinājums. Viņš nodomāja, ka par aizkustinājumu noteikti var saukt izjūtas, kas pārņem sievieti, kad tā pašas atvasē saskata augumu vai garu, kas iedzimis no tā, kuru viņa izraudzījusies par tēvu saviem bērniem. Elfu cilts nebija iznīdēta, tā nebija gājusi bojā. Elfu spējas bija iedzimušas būtnē ar noapaļotām ausīm, tumšiem matiem un nevaldāmu drosmi, kas tik raksturīga viņas mātei un visam cilvēku dzimumam.
— Tu esi mana izredzētā, mana sieva, — viņš nočukstēja tik klusi, kas skaņa pazuda starp viļņiem.
Pēc tam viņš šos vārdus atkārtoja domās, un atkal laime bija tik spēcīga, ka to varēja sajust tikpat skaidri kā jūras sāls smaržu vai saules siltos pieskārienus ūdenī nosalušajai ādai. Beidzot viņš bija krastā, ārā no ūdens. Joršs izvilka smiltīs nelielo plostu, lai viņa augstība Fēnikss varētu droši kāpt sausumā, izvairoties no baismās iespējas, ka kaut visniecīgākais postošā jūras ūdens šļaksts varētu maitāt sudraboto spalvu nepārspējamo mirdzumu.
— Cik brīnišķīga vista! — iesaucās Rite. — Vai tā ir vienīgā? Mēs tādas varētu audzēt. Olas droši vien šīm ir dūres lielumā!
— Nē cip cip ņamma, — steidzās labot Erbrova.
— Tā nav vist… — mēģināja pateikt Joršs, taču jau bija par vēlu.
Fēniksa kliedziens iztriecās cauri visai piekrastei kā asā duncī pārtapuša naida un aukstuma dūriens. Smilšu gliemeņu lasītāji nodrebēja un apstājās. Krabju ķērāji apjukuši pacēla skatienus no ūdens un pūlējās saprast, kas noticis. Pat Morons nobijās un lēkšoja prom no Muļķa Orka rifa. Tālumā, līča pretējā pusē, Erbrovas ganāmpulka zirgi saslējās pakaļkājās. No Arstridas ciema augšup uzvijās trīs dūmu grīstes: tas bija norunāts signāls — jautājums, vai vajadzīga palīdzība.
Steigdamies pie sava pavarda, lai drīzāk nomierinātu arstridiešus ar divām garākām dūmu grīstēm, kurām pa vidu gaisā uzlaižams mazs dūmu mākonītis, Joršs ar acs kaktiņu samanīja attālas spārnu vēdas: pat klinšainu ērgļi, savādie jūras ērgļi, kas mitinājās visaugstākajos klintsragos un ciešiem skatieniem atbildēja katram vērotājam, piepeši bija sākuši mest lokus daudz zemāk nekā parasti. Rite nolaida zemē Erbrovu, lai tā varētu skriet pie tēva, kamēr viņa pati tiks galā ar ķērcošo radījumu. Apbruņojušies ar varenu drosmi un visai pieticīga skata rungām, atsteidzās arī kaimiņi.
— Ēuse ezā? — bēdīgi noprasīja Erbrova.
—Jā, bez šaubām, — atbildēja viņas tēvs. — Nu mēs ar pēcpusi esam iesēdušies pamatīgā ķezā, bet tādi izteicieni nav piemēroti mazai meitenei.
— Sieviete! — iesēcās Fēnikss. — Kā tu uzdrošinies tik rupji uzrunāt mani!? Jo tev, sieviete, jāzina, ka es esmu Fēnikss. Es esmu pasaules gods, visa radītā lepnums un vainagojums. Esmu ne tikai viens no vissenākajām radībām, pēdējais, kas palicis šai nožēlojamajā pasaulē, kuru apdzīvo nicināmas būtnes, bet tev jāzina arī, ka no senajām radībām esmu visskaistākais un neviens nekad nav varējis sacensties ar mani dailē, jo spozmē esmu pārāks par pašu sauli. Kungs, — ķērcošais putns pievērsās Joršam, — vai šī būtu tā cilvēku dzimuma būtne, ar kuru esat saistījis savu jau tāpat apšaubāmo dzīvi?
Joršs ievilka elpu, lai stātos pretī tam, kas viņam allaž sagādāja neciešamas mokas: nepieklājībai. Viņš nevarēja pieļaut, ka kāds uzdrošinās izrādīt necieņu viņa sievai, tai, kura viņu pagodinājusi, izraudzīdamās par savu vīru. Taču elpu viņš vilka kādu mirkli par ilgu. Rites balss atskanēja rāma un nesatricināma:
— Godātais, — tā teica Fēniksam, — man vēl nav īsti skaidrs, kas jūs tāds esat un, galvenais, kā esat uzdrošinājies uzrasties manas mājas priekšā, lai te nebalsī ķērkstētu, taču es jums iesaku manā klātbūtnē ievērot godbijīgu klusumu: tā kā jūsu līdzība ar apēdamu radījumu ir pārliecīga, nebūtu saprātīgi ilgāk pārbaudīt, cik tālu sniedzas manas niecīgās pacietības robežas.
Fēnikss apstulba un apklusa. Erbrova atvieglojumā uzelpoja, taču viņas atvieglojums nebija ilgs. Vieglas, sērīgas un maigas kā pirmais rudens lietus atskanēja Fēniksa raudas — tie vairs nebija pirmītējie neizturamie un griezīgie ķērcieni, šīs bija smalkas, taču sirdi caururbjošas skaņas, kas šķita uz visiem laikiem izpostām it visas cerības un iznīcinām domu, ka ciešanas iespējams remdēt.
— Mana kundze, es jūs lūdzu, atņemiet man dzīvību, ja jums tā labpatīk, izrīkojieties ar to pēc sava prāta, tikai nepārvērtiet manas senās miesas par ēdienu. Esmu pēdējais mūžvecā dzimtā,-kura aizsākās tikai īsu mirkli pēc pasaules radīšanas, un es negribētu, lai jūsu piesolītā necienīgā nāve apkauno visu manu godāto dzimumu.
