Arī Joršs stāvēja kā pārakmeņojies. Pirmo reizi mūžā viņu pārņēma dusmas pret Riti, kura bija izraisījusi šīs neizmērojamās ciešanas, taču Joršs dusmas padzina. Šoreiz viņš pats nebija sērīgās Fēniksa dziesmas izraisītājs un spēja aptvert, cik netaisns ir putns. Taču viņš bija vienīgais, kuru žēlabainās raudas nepārliecināja, — vēl tikai Erbrova skatījās uz Fēniksu sašutusi, nikna un bez kripatiņas maiguma. Visi pārējie ciema iemītnieki sāka kurnēt pret Riti. Putna miteklī Vāceles salā Joršs bija pārāk aizņemts, cīnīdamies pats ar savu vainas ižjūtu un kaunu, tāpēc nebija to ievērojis, taču tagad nešaubījās: dziedāšanas laikā Fēniksa spalvu mirdzums pieņēmās spēkā. Šī radījuma koši zaigojošais izmisums bija sašķēlis ciemā valdījušo saskaņu. Daudzu balsis vērsās pret Riti, kura stāvēja klusa, vainīga un apjukusi.
— Ļauna! — Tas bija visvairāk atkārtotais vārds.
' — Zemiska, — kāds uzdrošinājās piebilst.
— Kad gribas ēst, vairs nesaprot, ko runā.
Joršs sakustējās, lai nostātos blakus sievai un aizstāvētu viņu, taču arī šoreiz viņš izrādījās pārāk lēns.
— Labi, — noteica Rite, lepni pacēlusi galvu un ar šo kustību notraukusi no sejas gan nepaklausīgās matu cirtas, gan vainīgo izteiksmi. — Kungi, jūs mani pārliecinājāt. Es neesmu cienīga uzņemt šo radījumu, kam manā tuvumā draud briesmas pārvērsties par cepeti.
Pūlis sašutumā iemurdējās, bet Rite izlikās to nedzirdam.
— Kurš vēlas šo putnu pieņemt savās mājās un izglābt?
Sākās īstas sacīkstes. Beigu beigās uzvarēja Kala un Kerens Askiols — pēdējais saudzīgi satvēra zaigojošo Fēniksu savās maiguma pilnajās rokās un devās prom, vēl uzmetis pēdējo nicīgo skatienu Ritei, kura atbildēja ar viszinīgu smaidu.
— Esmu pārliecināta, ka jums tiks daudz prieka, — viņa noteica.
Joršs uzlūkoja Riti: viņai piemita apņēmība, drosme, gudrība, spēja ātri pieņemt lēmumus, bet arī zināma… godīgi sakot… nevar jau teikt, ka gluži bez iemesla, bet… tomēr zināma… šis vārds nebija patīkams, taču piemērotāku apzīmējumu bija grūti atrast… jā, Ritei piemita arī zināma nežēlība.
Jo vairāk Joršs par to domāja, jo ciešāka kļuva viņa pārliecība, ka Rite siram Ardvinam (kādu to aprakstīja leģendas un senās hronikas) ir līdzīga tik daudzējādā ziņā, ka to nevar uzskatīt par nejaušību.
Erbrova nopūtās, un šī atkal bija atvieglojuma nopūta.
— Mamma ezā nē, — viņa teica.
— Pareizi, — priecīgi atbildēja tēvs. — Mamma ķezā nekad nepaliek. Neilgi pirms rītausmas kāds klaudzināja pie viņu greizajām durvīm:
tas bija Kerens Askiols, kam rokās bija Fēnikss. Viens no nedaudzajiem Kaļas apģērba gabaliem bija izmantots, lai aizsietu putnam knābi. Kerens Askiols izskatījās ļoti apmulsis, bet Joršs izturējās saprotoši: svētas draudzības vārdā viņš pieņēma putnu atpakaļ. Kerens Askiols viņam zvērēja mūžīgu uzticību.
Rite vēlējās, kaut dievi pastāvētu, jo par to esamību nebija gluži pārliecināta, — kaut tie pastāvētu un kaut jel kāds no tiem būtu tik laipns, ka palīdzētu visam cilvēku dzimumam izkrist cauri zemei vai vismaz parūpētos, lai cauri zemei izkrīt viņa, jo skatīties acīs viņa nevienam vairs nespēja.
Viņas teiktais bija bezjēdzīgs, nežēlīgs un briesmīgs. Viņa bija pārskaitusies un izmisusi.
