Viņa bija zaudējusi savaldību, lai gan savaldību zaudēt nedrīkstēja. Zaudējot savaldību, viņa mēdza pateikt visu ko tādu, ko pati pēc tam nožēloja. Viņa draudot bija solījusi par nāvi ļaunāku likteni radījumam, kurš bija apveltīts ar valodu un kura vienīgais pārkāpums bija Rites aizvainošana. Lietojot Jorša iecienīto vārdu, varētu teikt, ka nebija pieklājīgi noturēt Fēniksu par vistu: kaut arī līdzība bija ievērojama un nebija skaidrs, pēc kādām pazīmēm Rite būtu varējusi secināt, ka šī vistveidīgā radība ir vismaz divtūkstoš gadu veca un prot pusduci valodu, tātad par piecām vairāk nekā Rite. Turklāt tieši tai brīdī Riti bija pārņēmis aizkustinājums, atklājot, ka viņas meitai piemīt tās tēva spējas; viņa bija aizkustināta, laimīga un satraukta, bet arī… apmulsusi, nē, tas nebūtu īstais vārds… drīzāk atstumta… Viņa sajutās citāda, lūk. Viņi abi bija tik ideāli, tik apbrīnojami, tik līdzīgi, saulē mirdzoši un skaisti, bet viņa — tik smagnēji cilvēciska, vienmēr tik rupja un neaptēsta, reizēm pat barbariska. Ieraudzījusi Fēniksu, viņa uzreiz bija nospriedusi, ka tā ir vista, nemaz nepieļaujot citas iespējas. Un ne jau tikai tāpēc, ka viņa neko nezināja par senatnes radījumiem tāpat, kā neko nejēdza no senajām valodām un visa pārējā, sākot ar alķīmiju un beidzot ar zooloģiju, nemaz nerunājot par astronomiju un vēsturi, — viņa prata tikai lasīt un rakstīt, jo to Joršs viņai bija iemācījis. Viņa putnu bija nosaukusi par vistu, jo instinktīvi gribēja pievērst sarunu kaut kam ikdienišķam, piemēram, ēdiena gatavošanai vai vistu audzēšanai, vienkāršiem darbiem, kam nav nepieciešamas ārkārtējas spējas un pietiek ar viņas cilvēciskajām īpašībām. Fēniksa uzbrukums bija gluži kā naža asmens, kas ietriecās taisni dvēselē. Tas ievainoja viņas visvārīgāko vietu, vistumšāko ēnu: bailes, ka Joršs viņu varētu uzskatīt par zemākstāvošu radījumu. Vēl ļaunāk: putns izcēla virspusē viņas bailes, ka tā tas patiešām ir.
Ja Joršs vismaz uzreiz būtu steidzies viņu aizstāvēt, ja būtu nostājies pret Fēniksu, tad viņa būtu palikusi mierīga, spētu par visu pasmieties un vienaldzīgi paraustīt plecus.
Taču viņa bija noskaitusies un pieļāvusi vislielāko kļūdu: bija-izrādījusi savu nežēlību. Kaut arī Kala un Kerens Askiols jau pēc dažām stundām bija secinājuši, ka negantais radījums ir neizturams, un bija atdevuši to atpakaļ, tik un tā Rite bija vienīgā, kas bija draudējusi… to bija grūti pat atkārtot… viņa bija draudējusi putnu apēst. Fēnikss bija neciešams, protams, taču tas vien Ritei nedeva tiesības būt nepieklājīgai. Rite negribēja, lai viņas vīrs domātu, ka ir apprecējis tik rupju un ļaunu sievieti, kas ir spējīga draudēt ar valodu apveltītam radījumam.
Naktī, kad abi gulēja apskāvušies, Riti nenomāca nekādas šaubas, nemocīja nekādas bažas. Tikai pa dienu, kad Joršs bija tālāk no viņas un teju vai mirdzēja savā skaistumā, žilbināja ar spēku un veiklību, ar satriecošajām zināšanām par visu izzināmo, sākot ar zvaigžņu kustību un beidzot ar jūras iemītnieku vārdiem, — tikai tad šaubas atkal uzbruka. Viņu piepildīja nedrošība un reizē ar to atmiņā atgriezās Dragarnas balss, kas smējās un saukāja viņu par mēslu vaboli.
"Sīka, mella un ērcīga: kurš gan varētu būt tāds muļķis, lai precētu tevi — tādu mēslu vaboli? Ja vienīgi atsāksies Nebeidzamās lietavas, visas pārējās noslīks un pāri paliksi vienīgi tu, — tikai tad tev ir cerības…"
Dragarnas nemitīgi atkārtotajiem "nesmuka un prasta", mūžīgajiem "lempīga un arī drusku pamuļķe" nebūtu nekādas nozīmes, ja nebūtu sāpju. Rites vecāki bija pakārti. Viņu mājas bija nodedzinātas. Ciemu, kur Rite bija piedzimusi, bija nopostījuši kareivji. Viņa vairs nebija kādam mīļā meitiņa — viņa bija viena un izmisusi, un viņas vienīgā sabiedrība bija blusas un utis, kas mājoja sanēsātajā apmetnī, kas naktīs aizstāja segu, viņa bija pavisam viena, ēdiena vienmēr bija par maz, bet smaga darba vienmēr par daudz. Šis trulās sāpes viņā izaudzēja dīvainu, pašos sirds dziļumos apslēptu pārliecību, ka viņa nav nekā vērta, — pārliecību, kura pazuda tikai tais brīžos, kad uzbangoja lauvas drosme, jo vajadzēja par kaut ko vai kādu cīnīties. Ilgu laiku viņa nodzīvoja kā neviena bērns, un tikai tāpēc, ka viņa bija neviena bērns, viņu visu šo neizturami smago laiku spēja grauzt un indēt Dragarnas nicinājums, kaut arī šo sievieti viņa neturēja nekādā vērtē. Tāpat arī Fēnikss bija tikai muļķīgs un smieklīgs radījums, taču tā vārdi svilināja kā verdoša eļļa, jo sakustināja viņā seno, neatraisīto sāpju kamolu, atdzīvināja apslēpto pārliecību, ka viņa nav nekā vērta.
Varbūt ne gluži nekā vērta, tomēr ne jau tāda kā Joršs un arī ne tāda, kādai vajadzētu būt viņa izredzētajai līgavai.
