Daligarā dažus mirkļus Rite bija redzējusi Austru, Valdītāja un Tiesneša meitu, un tās teju caurspīdīgais, smalkais, trauslais skaistums, kas šķita kā radīts, lai stātos līdzās Joršam, bija viņu sāpīgi satriecis. Arī Tiesneša meitas vārds saskanēja ar Ardvina pareģojumu. Ja nu Joršam liktenis bija lēmis saistīties ar to otru, bet viņa, Rite, bija tikai nelaimīgs strupceļš?
Pirmās divas dienas Erbrovas ciemā — to nevar noliegt — Fēnikss godbijīgi klusēja. No agra rīta līdz vēlam vakaram tas, augstprātīgi sabozies, tupēja liedagā un raudzījās uz apvārsni, ar nicinājumu un pat sašutumu noraidīdams piedāvāto ēdienu. Putns visiem lika saprast, ka neko nemēdz ēst, pārtiek no gaismas, gaisa un sāļa ūdens un tikai reizēm ieknābā kādu zāles stiebru vai sīku sēkliņu. Fēnikss neslēpa, ka par nosodāmu un nicināmu uzskata visu darbošanos, kas saistīta ar barības uzņemšanu.
Tuvējā Arstridas ciema iedzīvotāji cits pēc cita pameta savu zemesragu un nokāpa līdz liedagam, lai aplūkotu pārsteidzošo radījumu. Visi prašņāja, kad to varēšot apēst, un visi iesaucās "ak, patiešām?!", kad Rite skaidroja, ka radījums nav vista, bet Fēnikss, kurš pasaulē nodzīvojis jau divtūkstoš gadu un prot sešas valodas. Visi jūsmoja par brīnišķīgi mirdzošajām spalvām, visi teica, ka droši vien esot neizsakāmi patīkami, ja mājās ir tāds putns. Rite jautāja, vai kāds nevēlas šo brīnišķīgo putnu ņemt līdzi uz savām mājām, taču Arstridas iedzīvotāji tirgošanās un kaulēšanās mākslu bija apguvuši jau pirms Rites dzimšanas, un viens no šīs mākslas galvenajiem likumiem droši vien mudināja ar aizdomām izturēties pret visu, kas tiek piedāvāts par pliku velti, — tāpēc visi atteicās pieklājīgi, taču nelokāmi.
Kad bija aizritējušas pirmās dienas, Fēnikss apjēdza, ka Rite nemūžam neuzdrošināsies īstenot savus draudus. To sapratis, putns atsāka runāt. Ne jau ar Riti, ar Joršu.
Bija auksts un miglains rīts. Nosaluši un čokurā sarāvušies, Ritē un Joršs tupēja mājas priekšā un apsprieda nekādi neatrisināmo apģērba jautājumu.
Viņi bija puskaili kā mežoņi un raizējās par ciema bērniem, kuri tāpat staigāja apkārt pusapģērbti; tiesa gan, uzlūkojot bērneļus, kas skraidelēja un cīkstējās kā mazi vilcēni, nešķita, ka kailums tiem īpaši kaitētu.
Taču auduma trūka ne tikai apģērbam, tā trūka arī burām.
Viņi jau bija uzbūvējuši dažus plostus, ar kuriem varēja kuģot pa līci un zvejot anšovus ar rupjajiem, no salmiem nopītajiem tīkliem. Taču greizo un asimetrisko aim spēks nebija pietiekams, lai cīnītos ar straumēm, kas plūda starp salām pie ieejas līcī. Jo šaurāka bija eja starp salām, jo spēcīgāka bija straume. Bez kārtīgām burām viņiem nemūžam neizdosies ne mierīgi apkuģot salas, ne izbraukt atklātā jūrā un palūkoties aiz apvāršņa.
— Es nevaru saprast, kungs, — ieninājās Fēnikss, izlikdamies nedzirdam, ka tieši šai brīdī Rite apcer, ka varētu mēģināt sastiprināt kopā nedaudzās, ligzdās salasītās spalvas, — es nevaru saprast, kas un kuri šai vietā tiek saukti Erbrova vai Erbrovas vārdā. Man radies iespaids, ka uz šo vārdu atsaucas pat jūsu bērns, lai gan vārds nešķiet piemērots meitenei.
Joršs paskaidroja, ka par Erbrovu sauca pēdējo pūķi, un, izdzirdot to pieminam, Fēnikss nodrebēja. Joršs atzina, ka uzskatot par nepieņemamu to, kā pūķi vajājuši fēniksus, tomēr tik un tā pret pēdējo no pūķiem viņš jūtot bezgalīgu mīlestību un pateicību.
Erbrova vārdā, pielāgojot tam sieviešu dzimtes galotni, bija nosaukta viņu meita un arī ciems, kur viņi dzīvo. Un dabiski, ka līci, kurā atrodas Erbrovas ciems, laika gaitā sāk dēvēt par Erbrova līci.
Fēnikss izskatījās apjucis.
— Parasti, — viņš teica, — ir pieņemts vārdu izraudzīties, par paraugu ņemot kādu radījumu, kas ir līdzīgs pēc formas, rakstura vai krāsas. Tāpat visai būtisks man šķiet paradums meitenes saukt meiteņu vārdos, bet zēnus — zēniem piemērotos. Taču man jāaizrāda, ka jūsu bērns un minētais… kā lai pasaka… rāpulis…
— Pēc formas, lieluma un krāsas meitene un pūķis ir pilnīgi atšķirīgi, — viņu pārtrauca Joršs, — taču godīgumā, uzticībā,dāsnumā, gudrībā un drosmē šīs abas būtnes, kas nes Erbrova vārdu, ir līdzīgas kāMivas dzidra ūdens lāses. Savukārt, ja runājam par sieviešu un vīriešu vārdiem, varu teikt, ka pilnīgi skaidri atceros — priekšpēdējais pūķis, kuru arī sauca Erbrovs, kad es to satiku, tikko bija izdējis olu un to perēja, tāpēc…
— Cik nožēlojami — dēt un perēt… — noteica Fēnikss.
— Vai būtu nepieklājīgi aizrādīt, ka arī vistas mēdz dēt un perēt olas? — noprasīja Rite, kuras pacietība atkal sāka izsīkt. Bija aizvainojoši klausīties, kā Fēnikss sarunājas tikai un vienīgi ar Joršu, it kā viņas te līdzās nemaz nebūtu. Taču putns arī šoreiz viņai neatbildēja, tikai uzmeta drīzāk nicīgu nekā augstprātīgu skatienu un turpināja paša sakāmo.
