Bija viena lielāka sirsniņa, kas sitās rāmi un spēcīgi, un otra mazāka, kas sitās straujāk un maigāk. Un vēl bija neizprotamie, jokainie meli. Kalai mamma bija pateikusi, ka gaida bērnu, un Erbrova nekādi nespēja saprast, kāpēc viņa runā tikai par vienu brālīti, lai gan patiesībā brālīši ir divi.
Vīrieši ņēma lāpstas un pie ūdenskrituma izraka ceļu. Viņi teica, ka šo ceļu viņi rokot jau otrreiz un šoreiz darbs sokoties ātrāk un vieglāk. Ceļš bija pietiekami plats, lai pa to augšup varētu uzkāpt zirgi, jo divus zirgus tētis ņemšot līdzi.
Vienu dienu un pēc tam vēl visu vakam tētis pavadīja ar Erbrovu klēpī, stāstīdams viņai pasakas un dziedādams dziesmas. Bet pēc tam tētis piepeši pazuda: no rīta Erbrova pamodās, un tēta vairs nebija. Visi neizpratnē jautāja, kāpēc viņš devies projām naktī, ne no viena neatvadījies, un beidzot Kresks atrada atbildi: viņas tētis bija aizvedis sev līdzi arī naida vīru, un dienas laikā viņš nebūtu varējis to izdarīt, jo visi censtos viņu atrunāt no tik nejēdzīga un bīstama lēmuma. Neviens nespēja saprast, kāpēc tētis tā rīkojies, taču Erbrova gan zināja, ka tētis tā darījis, jo negribējis, ka naida vīrs paliek tur, kur ir viņa, Erbrova, jo tētis jau bija sapratis, ka šis cilvēks dara viņai pāri. Mammai gan tētis neko nebija teicis, jo zināja: ja mamma uzzinātu, ka naida vīrs dara pāri Erbrovai, viņa to vienkārši izdeldētu no pasaules, bet tētis negribēja, lai kāds nogalina cilvēku, kaut arī ļaunu un nejauku, — kur nu vēl, lai nogalinātāja ir mamma.
Tagad mammas bailes kļuva cietas kā akmens, un viņa noslēdzās vēl ciešāk.
Arī Erbrovai bija bail. Ja mamma viņu paturētu klēpī, tad vismaz daļa baiļu izšķīstu, viņa tās aizmirstu, dzirdot, kā sitas brālīšu sirdis, taču mamma neņēma viņu rokās, — mamma tikai sēdēja uz akmens, paslēpusi seju plaukstās. Erbrova apsēdās zemē un piespiedās mammai pie kājām, taču tā brālīšus nevarēja saklausīt.
Joršs atbalstījās pret zirgu un paraudzījās lejup uz liedagu un ciemu, ko apspīdēja pirmā rīta gaisma.
Zirgs bija jauns bēris, Zibens un Melnes pirmdzimtais kumeļš, kuru viņi bija nosaukuši par Enstrīlu, kas senelfu valodā nozīmē ātrais. Tad Joršs palūkojās augšup, kur elsdams pūzdams pa taku uz priekšu klumzāja Morons. Viņam zirgu neviens nebija pat piedāvājis, jo Morons neprata jāt, — viņš no zirgiem ne tikai baidījās, bet arī tos sirsnīgi ienīda, un jāpiebilst, ka zirgi viņam atbildēja ar tādām pašām jūtām.
Joršs negribēja pamest sievu un meitu, tomēr to darīja. Vairāk par visu viņš vēlējās palikt kopā ar viņām, tomēr devās prom. No visa, ko šai pasaulē varēja pasākt, karošana viņam iedvesa vislielāko riebumu, tomēr viņš steidzās karot, turklāt paķēris līdzi to cilvēku, kura klātbūtne viņam bija visnepatīkamākā.
Brīvība nebūt nenozīmē iespēju darīt to, ko gribas, brīvība nozīmē spēju uzņemties atbildību par pasauli — tā kaut kur bija rakstīts, Joršs neatcerējās, kas bija šīs viedās frāzes autors, un klusībā prātoja, vai nezināmais rakstītājs licis šos vārdus uz pergamenta, jo saklausījis tādas gudrības no citiem, vai arī pats bijis spiests pamest mīļoto sievu un dievināto meitu, lai dotos meklēt nāvi, karojot svešatnē, kur visticamāk neviens par šo upuri pat nepateiks paldies.
Zirgs sāka plūkt zāli.
— Neko citu nevar darīt, — nočukstēja Joršs.
Zirga lūpas joprojām plūkāja zāles stiebrus. Joršs papurināja galvu.
Viņš nevarēja atstāt Moronu kopā ar savu meitu. Šis cilvēks Erbrovu ienīda. Naids Erbrovai sagādāja sāpes: viņa to sajuta gluži kā brūces.
Agrāk vai vēlāk Morons viņa meitai nodarītu ko ļaunu, varbūt pat kaut ko briesmīgu.
Joršs naida apmāto nevarēja sodīt — vismaz kamēr Morons nebija nodarījis pierādāmu ļaunumu. Lai arī cik nepatīkams un ļauns būdams, Morons pagaidām bija bez vainas. Galu galā neviena liktenis nav izlemts iepriekš: kā gan Joršs varēja zināt, ka Morons patiešām Erbrovai ko nodarīs? Tas bija tikai minējums.
Un vēl varēja cerēt, ka tālu no jūras un ciema liedagā Morons atradīs dzīvi, kas tam patiks daudz labāk.
Viņš varēs iestāties karadienestā un kļūt par dižkareivi, ja jau šīs izredzes viņam šķita tik vilinošas, vai arī kaut kur strādāt par ciema muļķīti, jo, kā likās, arī šim amatam Moronam bija īpašas dotības. Jebkas būtu labāks par palikšanu liedagā, ko viņš ienīda no visas sirds, starp ļaudīm, kuriem viņš ik brīdi vēlēja nāvi.
Joršs turpināja ceļu augšup. Viņam sekoja Melilots un Pallādijs, pa šauro taku vezdami Galdfurtu, Zibens un Melnes trešo dēlu. Todien, kad viņi bija sastapušies, abi bija devušies Joršam līdzi uz Erbrovas ciemu. Pirms daudziem gadiem klints sienā izraktais un izskaldītais ceļš daļēji bija saglabājies — kājāmgājēji pa to vēl varēja nokāpt lejā, taču bija skaidrs, ka bez krietnas darbošanās ar lāpstām lavīnu aizbērtās vietas zirgi nespētu šķērsot.
Apmetušies Erbrovā un gaidīdami, līdz sadzīs ievainojumi un Joršs sagatavosies ceļam, abibija izstāstījuši, kā orki iekarojuši Varilas klajieni un aplenkuši pilsētu.
