Vēl nekad agrāk Erbrova nebija tik ļoti nožēlojusi, ka neprot lietot valodu. Jo vieglāks un spēcīgāks lidoja viņas prāts, jo neveiklāk viņas mēle ķērās un klupa pār nedaudzajām zilbēm, ko prata izrunāt.
— Nē aua, — viņa atkārtoja, lai mierinātu māti, taču jau bija par vēlu.
Mamma viņu vairs nedzirdēja.
Viņas tētis sāpes bija pārvērtis bezspēcīgā izmisumā, un tieši šī izmisuma dēļ viņu bija pieveikuši.
Viņas mamma turpretī sāpes pārvērta spēkā un niknumā.
Viņas mamma bija un turpmāk vienmēr būs neuzveicama.
Viņas dusmas bija nevaldāmas.
Tētis bija miris, tāpēc vīrietis ar melno masku pār seju beidzot nolaida Erbrovu zemē.
Kad mamma bija sākusi runāt, Erbrovai neviens uzmanību vairs nepievērsa, un viņai izdevās pagrābt sauju sīko ziediņu: dažus ar baltām ziedlapiņām, citus — tumši sārtu asiņu iekrāsotus. Viņa tos paslēpa lielākajā kabatā. Sausās ziedlapiņas ieslīdēja kabatas dziļumā. Slapjās pielipa dārgumiem, kas glabājās šajā kabatā: laiviņai un lellei, kas agrāk bija piederējušas mammai.
Rite turpināja cerēt, turpināja gaidīt: ka viņš piecelsies, atdzīvosies.
Viņš taču prata sadziedēt citu ievainojumus.
Viņš sadziedēs arī savējos. Kuru katru brīdi viņš atkal piecelsies.
Nekas nenotika.
Rite turpināja gaidīt. Tas droši vien bija tikai viltīgs paņēmiens. Tas nevarēja būt nekas cits. Tikai viltīgs paņēmiens. Brīdī, kad viņi to vismazāk gaidīs, Joršs piecelsies kājās un nospiedīs viņus visus uz ceļiem.
Viņš bija viņš.
Rite atcerējās pirmo reizi, kad bija satikusi Joršu: toreiz viņš izārstēja Kaļas sakropļoto rociņu.
Viņam pa spēkam bija viss.
Viņš bija apturējis Erīnijas.
Un tolaik, kad viņi iepazinās, Joršs mēdza jāt uz pūķa.
Tagad tas noteikti ir tikai kāds viltīgs paņēmiens.
Joršs aizvien gulēja pie Enstrīla kājām asiņu peļķē, kas pletās arvien lielāka un kuras malās sāka plaukt tūkstošiem sīku margrietiņu.
— Ei, skatieties, —kāds ierunājās, — margrietiņas!
— Margrietiņas! — atkārtoja kāds cits. — Arī toreiz, kad galu dabūja pūķis, te visur saplauka margrietiņas. Tas nozīmē, ka šitais ir pa īstam beigts.
Ritei sareiba galva — viņa pirmoreiz pieļāva domu, ka varbūt patiešām viss ir pagalam.
Viņa stāvēja apstulbusi un neticīga, un viņai šķita, ka viņa gāžas neesamības bezdibenī.
Tikai ar pārcilvēciskām pūlēm viņai izdevās noturēties stāvus.
Viņa gribēja tikai vienu: nokrist ceļos un raudāt, raudāt līdz nāvei. Taču to viņa nedarīs. Viņu priekšā ne.
Gluži kā sapnī viņa redzēja, kā Tiesneša kareivji sakrauj bēru sārtu un uzliek uz tā viņas mīļotā vīra ķermeni. Viņa redzēja lāpu, kas pielaida sārtam uguni. Redzēja liesmas, kas cēlās augšup.
Daligarieši gribēja būt droši, ka nekādas burvestības, nekādas viltības vairs nemūžam nespēs atdzīvināt pēdējo no elfu cilts.
Dūmi kāpa augstu vārajā rītausmas gaismā, tie kāpa līdz pašām debesīm, kas joprojām palika mēmas un slēgtas.
Un joprojām par spīti jebkādiem loģikas apsvērumiem Rite turpināja gaidīt, ka tūlīt kaut kas notiks un pārtrauks šo ļauno murgu, viņa joprojām gaidīja, ka tūlīt izdzirdēs Jorša balsi, ieraudzīs viņu pieceļamies starp liesmām.
Rite gaidīja, ka debesis atvērsies un aprīs zemi, taču arī tas nenotika.
Sārts lēni dega. Saule uzlēca un pamazām uzkāpa augstu virs zemes. Visu dienu Rite palika nekustīgi stāvam kājās, lai gan viņu mocīja slāpes un gaidāmā bērna smagums spieda lejup kā dzirnakmens.
Kāds žēlsirdīgi padzirdīja Erbrovu un ļāva viņai arī izkustināt kājas, pēc tam meiteni atkal satvēra bende. Sakņupis zemē, Jastrins klusi un nebeidzami raudāja.
Sadedzinājusi visu, ko vien iespējams sadedzināt, uguns izdzisa.
Viss bija cauri.
Nekas nebija noticis.
Rite juta, kā uzmācas nelabums, un baidījās pakrist.
Kāds no Tiesneša vīriem nolika Jorša zobenu uz pamatīga klintsbluķa un trieca pa to ar milzīgu karacirvi. Akmens bluķis pāršķēlās, cirvis sašķīda gabalos. Uz zobena nebija redzama pat vissīkākā skramba, un tā ledainais mirdzums iedzalkstījās spožāk. Līdzīgi notika ar seno kroni, kuru mēģināja sadragāt ar smagu veseri: arī kronis pat neieliecās, veseris sadrupa gabalos, un zilie efeju raksti turpināja maigi zaigot gluži kā pirmās zvaigznes vasaras vakarā. Neveiksmīgais zobena un kroņa iznīcinātājs vainīgi uzlūkoja Tiesnesi. Jorša zobens un Rites kronis palika guļam uz akmens.
Troksnis atmodināja Riti. Nelabums atkāpās. Viņu piepildīja niknums. Niknums viņu balstīja.
Viņa tos iznīcinās.
Viņas dusmas milža arvien lielākas.
Viņa tos iznīcinās visus kā vienu — viņus un arī viņu draugus orkus.
Viņa tos iznīdēs.
Viņa tos iznīdēs visus kā vienu, bet viņu lūgumus pēc žēlastības uzklausīs tikai tāpēc, lai varētu par tiem pasmieties.
— Es jūs nolādu, — Rite lēni teica. Viņas balss skanēja ledaini salta. Tā krita klusumā. — Es, Rītausma, Ardvina pēctece, saku, ka jūs visi esat nolādēti. Jūsu miesa nokritīs no kauliem, jūsu domas satrups, šausmu izkaltētas. Jūsu kauli mētāties neapglabāti un suņu apgrauzti.
Rite ar skatienu ilgi meklēja Moronu, līdz atrada to slēpjamies ēnā pie klintīm, kas slēdza aizu austrumpusē.
