— Nekas cits man nav šķitis ticamāk, bet arī ja tā nebūtu patiesība, pietiek dzirdēt pieminam godavīra vārdu, lai atcerētos, ka gods pastāv, — ar to pietiek, lai atcerētos, ka varonība un vīrišķība nav tikai pasaciņas, ko stāstīt, vakaros midzinot bērnus. Izrunāts godavīra vārds atgā,dina, ka krietnums nav tikai naivas iedomas un iemesls izsmieklam. Es izglābšu šo sievieti un viņas meitu vai arī miršu, mēģinādams viņas .glābt.
Gaisu pāršķēla bulta: tas pats bruņinieks ar daudzkrāsaino spalvu cekulu, kas bija nogalinājis Joršu, atkal bija izšāvis. Bulta ietriecās grāfam kaklā. Viņš saļima Ritei pie kājām, un viņa paguva satvert ievainotā vīra zobenu. Atšķirībā no Jorša ieroča šis bija ļoti smags. Rite bija stāvējusi kājās visu dienu, un tagad viņai vēl vajadzēja noturēt gan Erbrovu, gan smago zobenu.
Tiesnesis iecirta papēžus zirgam sānos, lai mestos virsū Ritei. Viņa pacēla ieroci un saprata, ka nepietiks spēka, lai atvairītu Tiesneša zobena cirtienu.
Dīvaini, taču arī tagad baiļu nebija.
Piepeši debesis mainīja krāsu, tajās uzņirbēja kaut kas zili balts. Pirmajā mirklī Rite pat nesaprata, ka Tiesnesim uzbrucis jūras ērglis. Beidzot bija atlidojis Angkēls.
Ērglēns acīmredzot bija pietiekami labi apguvis lidošanas mākslu un beidzot meties pa pēdām Erbrovai, savam acu gaišumam, savai lielajai mīlestībai. Rite redzēja, kā Tiesneša seja noplūst asinīm, un no visas sirds cerēja, ka Angkēls izknābs viņam acis, taču ērglēns nebija diezko pieredzējis lidotājs, un Tiesnesim ar divu savu vīru palīdzību izdevās no putna atkauties.
Tālumā atskanēja baismīgas, zvēriskas klaigas un izbrēcieni.
Pakalnu aprises satumsa.
Jorša pareģotie orku karapūļi bija klāt.
Nešķita, ka orki joprojām turētos pie pārliecības, ka Tiesnesis ir viņu sabiedrotais. Milzīga bruņota orda traucās šurpu pie salīdzinoši nelielā bruņinieku pulka.
Tiesnesis deva pavēli bēgt, nevilcinoties ne mirkli. Viņš piecirta piešus savam brīnišķīgajam dūmu pelēkajam zirgam pie sāniem, lai brāztos projām — tālāk no orkiem, tālāk no ērgļa, kurš pat nedomāja viņu vajāt, bet notupās uz pleca Ritei, kas rokās aizvien vēl turēja Erbrovu. Zibens ātrumā visi Daligaras kareivji salēca zirgos un aulekšiem laidās prom.
— Uz ziemeļiem, — uzsauca Tiesnesis.
— Uz ziemeļiem? — kāds pārvaicāja. — Vai tad mēs nejāsim uz Daligaru?
— Pārāk riskanti. Jābēg uz ziemeļiem. Dosimies kalnos uz Aljilu. Tā ir nepieejama. Pilsēta, kas līdzīga vanagam. Mana meita Austra jau ir tur, drošībā. Gan jau Daligara pati tiks galā. Vēlāk, kad atkal būs iespējamas diplomātiskas sarunas ar orkiem, mēģināsim pilsētu atgūt. Atbrīvodams Varilu, Nolādētais elfs ir uzrīdījis orkus mums… Lai viens no jums, visjaunākais, jāj uz Daligaru un brīdina galmu un atlikušo karaspēku. Lai visi ievērojamākie pilsoņi nekavējoties pamet pilsētu un steidzas uz Aljilu.
Tiesneša balss izdzisa tālumā.
Rite izlaida no rokām pārāk smago Daligaras grāfa zobenu. Viņa noliecās pār ievainoto sirmgalvi. Jastrins steidzās apskaut Erbrovu. Angkēls priecīgi sita spārnus.
— Ak tu, muļķa vista, — nočukstēja Rite, iedzīdama dziļāk dusmu un sāpju asaras, kas atkal riesās acīs. — Vai tad tu nevarēji atlidot agrāk?
Tas bija muļķīgs pārmetums. Angkēls nebūtu spējis izglābt Joršu. Taču tas bija izglābis viņu. Rite norija asaras un noglāstīja jaunā ērgļa galvu. Angkēla ierašanās bija nomierinājusi Erbrovu, kas no visa spēka apskāva savu draugu, bet tad, raudzīdamās uz Riti, rādīja neizprotamas zīmes: vispirms pieskārās Angkēla spārniem, bet tad pamāja uz apkārtējiem pakalniem. Šo žestu viņa atkartoja vairākas reizes.
Grāfs vēl bija dzīvs. Par spīti dziļajai brūcei un zaudētajām asinīm, viņš vēl spēja runāt. \
— Kundze, es jums lūdzu piedošanu… Lūdzu, piedodiet man… Lūdzu… Ja varat… Jūs… Ardvina pēctece… Izglābiet Daligaru… izglābiet manu pilsētu. Šie noziedznieki, šie neprātīgie ir to pametuši… Daligara, tāpat kā es, ir aptraipījusies ar gļēvulību, taču tā nav pelnījusi nāvi… Ņemiet, aplieciet manu kaklarotu… Tas ir grāfistes varas simbols… Ar zelta rotu ļaudīm būs vieglāk jūs pazīt…
Vecais vīrs pameta šo pasauli. Rite aizspieda viņam acis. Jau atkal uzmācās kārdinājums sākt raudāt, raudāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, raudāt līdz nāvei, bet arī šoreiz viņa kārdinājumu padzina. Viņa neraudās.
Tagad viņas pienākums bija glābt savus bērnus.
Gan jau kādreiz būs laiks arī asarām. Varbūt vēlāk. Kad karš būs beidzies.
Līdz tam laikam viņas acis paliks sausas un viņas dvēsele būs cieta kā akmens.
Tagad vajadzēja atgriezties Erbrovā, savā ciemā. Vajadzēja atgriezties savās mājās piekrastē, kur viļņu šalkoņa saplūdīs ar atmiņām par Joršu. Bet arī tur nedrīkstēs raudāt. Varbūt vēlāk. Kad karš būs beidzies.
Vajadzēja atgūt spēkus, laist pasaulē bērnu un tad gatavoties savam karam.
Viņa cīnīsies. Viņa atkaros pasauli, lai viņas bērniem būtu vieta, kur dzīvot. Un viņa mainīs šīs pasaules likumus, lai viņas bērni tajā netiktu vajāti. Viņa nebūs žēlsirdīga. Joršs žēlsirdību nepieredzēja.
Žēlsirdība bija gājusi bojā reizē ar elfu cilti.
