— Es nezinu, vai ir kāds dievs, kuram tu tici. Ja tāds pastāv, tad lūdzies, lai viņš tev palīdz aizbēgt un laupa dzīvību, iekams tevi rokā būšu dabūjusi es, — viņa tam ieteica.
Beidzot viņa pagriezās pret Tiesnesi un aizvien tikpat mierīgā balsī sacīja:
— Es tevi nolādu. Tu mirsi, šaušalu sagrābts. Tavi pēcnācēji mirs sāpēs: tie lūgs žēlastību, bet to nesaņems, tāpat kā šodien to nesaņēma mana meita…
Erbrova klusi ievaidējās. Rite apklusa, novērsa skatienu no Tiesneša un uzlūkoja meitu. Vajadzēja nomierināties. Vajadzēja rūpēties par Erbrovu.
— Esi nu prātīga, sieviete, — teica Tiesnesis. — Ar šādiem vārdiem tu nepamudināsi mani būt žēlsirdīgam un saudzēt tavu dzīvību.
— Tu nevienu pašu brīdi neesi domājis saudzēt manu dzīvību, gļēvulīgais nelieti. Ja tevi nosauktu par neģēli, šis vārds tiktu apgānīts, nosaucot tevi par tārpu, vārds tiktu aptraipīts dubļiem, bet, nodēvējot tevi par nešķīstu cūku, šis apzīmējums sašmurgātos mēslos.
— Es esmu visvarenākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis uz zemes, mīlošs miera laikā un briesmīgs karā, diženumā salīdzināms vienīgi pats ar sevi, — aizkaitināts norēja Tiesnesis, bet jau nākamajā mirklī atguva savaldību. — Bet es atzīstu, ka man patiesi nav bijis nodoma atstāt tevi dzīvu. Ne tevi, ne tavu sīko skuķi. Tu pēc dabas neesi no pakļāvīgajām, turklāt, ja es tevi saudzētu, pēc dažām nedēļām mums uzrastos vēl viens radījums no cilts, ko tu esi iedibinājusi kopā ar elfu, vai ne? Cik man zināms, ciešanas iznīcina elfu spējas, tāpēc tava meita, redzējusi visu, ko viņai nācās redzēt, tagad visu savu burvju varu ir zaudējusi, tomēr es nevēlos riskēt. Pasaule lieliski var iztikt bez tāda jaukteņa — sevišķi, ja puse asiņu nākusi no tevis, bet otra puse no elfa.
— Šāds salikums tomēr ir labāks par tavējo: daļa no žurkas, daļa no uts, bet pārējais no ērcēm, mēsluvabolēm un tārpiem.
Gluži kā sapnī Rite dzirdēja, ka Tiesnesis dod pavēli nogalināt gan viņu, gan Erbrovu. Taču viņa nejuta bailes. Aizverot acis, aiz aizdarītajiem plakstiņiem neveidojās nekādas nākotnes ainas, taču tik un tā no bailēm nebija ne vēsts. Ritei nebija ne jausmas, kas notiks tālāk, tomēr viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ne viņa pati, ne viņas meita nemirs šajā dienā. Rite sev vēlreiz atkārtoja, ka ir Ardvina pēctece un gaišredzīgais ķēniņš taču nebūtu licis iekalt akmenī savu pareģojumu, jatauri laikiem būtu saskatījis tikai līķus.
Kāds vecs, sirmbārdains bruņinieks ar smagu, no zelta plāksnītēm darinātu rotu uz krūtīm tuvojās Ritei. Viņš saņēma to aiz elkoņa, pagrieza pret sevi un piepeši pārcirta virves, kas saistīja kopā viņas rokas. Tad pielika sava zobena smaili pie kakla bendem, kurš tūdaļ palaida vaļā Erbrovu. Rite metās pie meitas un beidzot varēja to apskaut. Meitene drebēja kā apšu lapiņa, taču arī tagad spēja apspiest asaras.
Vecais bruņinieks nostājās starp Riti un pārējiem.
Atkal ieskanējās Tiesneša skarbā balss. Taču tagad savaldība un miers to bija pametuši.
— Follij, Daligaras grāf, manuprāt, jūs mazliet par vēlu esat atcerējies, ka esat nodevējs! — viņš iesaucās vienlaikus saniknots un izbiedēts.
— Vēlu gan, to es nevaru noliegt, — apstiprināja sirmgalvis. — Pārāk vēlu. Noziedzīgi vēlu. Apkaunojoši vēlu. Mana dvēsele jau ir pazudināta tāpat kā mans gods, tāpēc dzīvības zaudēšana man nāks kā atpestījums — es zaudēšu dzīvi, kuru jūs esat pārvērtuši dubļu un nevainīgu asiņu upē. Katra jauna diena, pārtapdama tagadnē, nenes cerības un apsolījumus, tā tikai tuvina nāvi. Ieslīdzis stingā vienaldzībā un gļēvumā, es ļāvos muļķīgām ilūzijām, ka palīdzu novērst vēl lielāku ļaunumu, ka līdz ar citiem veidoju labāku pasauli, kur beigu beigās parādīsies arī kāds nieks taisnīguma, un tā es neiejaukdamies noraudzījos, kā jūs pastrādājat noziegumu pēc nozieguma. Es redzēju, kā jūs pastrādājat ļaundarības, un biju jūsu līdzzinātājs. Sekodams jums, arī es iegrimu dubļos un asinīs, un, jo dziļāk es grimu, jo grūtāk bija apstāties. Lai nevajadzētu sev pašam atzīties, ka esmu noziedznieka sabiedrotais, es iedvesu sev pārliecību, ka jāturpina jums ticēt, un tā meli sekoja meliem, ārprātīgas izrīcības citām tikpat ārprātīgām. Es redzēju, kā jūs nelietīgi noslepkavojat pēdējo no elfiem, taču nedarīju neko, lai jūs apturētu, jo, noliedzot elfu cilts ļaunumu, man vajadzētu atzīt pašam savējo — man vajadzētu atzīt, ka esmu bijis ļaundaris, palīdzēdams jums elfus iznīdēt. Taču tagad es vairs mierīgi nenoraudzīšos, kā jūs nogalējat grūtu sievieti un bērnu, kas vēl nav sasniedzis trīs, gadu vecumu.
— Droši vien uz šādām neldzībām tevi pamudināja raganas izrunātais Ardvina vārds, vai ne?
Sirmgalvis mirkli apdomājās un tikai tad atbildēja:
— Jā, tas bija Ardvina vārds.
— Vai tiešām jūs ticat, ka viņa varētu būt tā pēctece?
