— Rite, — iečinkstējās Jastrins, — iesim mājās?
Rite pacēla skatienu. Orku karaspēks bija nogriezies uz rietumu pusi, un viens no milzu ordas flangiem jau bija nonācis pārāk tuvu ieejai Astridas aizā.
Viņas pārgurusī sirds šausmās sagrīļojās.
Uz šo pusi bēgt vairs nevarēja, tur ceļš bija pārāk atklāts — tā būtu pašnāvība. Vienīgais veids, kā nemanāmi un bez vajātājiem iekļūt aizā, bija rāpties taisni augšā pa stāvumu, tumsā slapstoties starp klintīm, un tad nogriezties sāņus pa pašu kori, taču nebija ko domāt, ka viņa ar savu lielo vēderu varētu atgriezties mājās pa šo ceļu. Vēl jo nepieejamāks nogāzes stāvums bija mazajai Erbrovai, nemaz nerunājot par Jastrinu un viņa slimajām kājām. Turklāt kā gan iespējams palikt nepamanītiem, ja pāris sprīžu virs galvas nemitīgus lokus met ērglis.
Viņa nevarēja atgriezties mājās.
Šie vārdi viņas prātā uzsāka mokošu riņķojumu: mājās atgriezties nevar.
Rite paraudzījās visapkārt. Vienīgā iespēja bija bēgt uz austrumiem: uz Daligaru. Cita ceļa nebija — tikai uz Daligaru, uz nīstamo pilsētu. Uz pilsētu, kur bija pakārti Rites vecāki, kur par mata tiesu no nāves bija paglābusies viņa pati. Ja visu līdzenumu savā varā sagrābs orki, viņu, Erbrovu un Jastrinu pasargāt varētu vienīgi Daligaras mūri.
Galu galā Tiesnesis pilsētu bija pametis un nevarēs pavēlēt, lai viņu un viņas bērnus nogalina.
Varbūt viņu tomēr pazīs un nogalēs, bet vismaz bērni paliks dzīvi.
— Mēs tagad nevaram atgriezties mājās, — Rite klusi atbildēja Jastrinam. — Starp mums un mājām ir orki. Gan jau agrāk vai vēlāk mēs atgriezīsimies. Bet tagad es tevi un Erbrovu uzsēdināšu zirgā. Tu pieskati Erbrovu, es pieskatīšu tevi, un gan jau mēs tiksim galā.
Rite pat neuzlūkoja bēru sārta atliekas. Raudāt viņa nedrīkstēja, un kārdinājums būtu pārāk spēcīgs. Gluži kā zobens iedūrās doma, ka viņa vairs nekad nedzirdēs Jorša balsi, vairs nekad neaizmigs, jūtot viņa elpu, vairs nekad nesastaps viņa acis.
