Šie divi vārdi — vairs nel Viņa aplika ap kaklu Daligaras grāfa zelta rotu. Viņa gribēja arī pieliekties, noglāstīt zāli, kur dzīvība bija pametusi viņas vīru, un izraut velēnas kumšķi ar sīkajām margrietiņām, kuru ziedlapas asinis bija nokrāsojušas tumši sārtas, — to varētu paslēpt tērpa dziļajā, slepenajā kabatā, kur glabājās arī linga, ko viņai bērnībā bija pagatavojis tēvs un kas viņai ne reizi vien bija izglābusi dzīvību. Tomēr Rite neuzdrošinājās. Sārtās ziedlapas atkal tuvinātu asaras. Bet viņa nedrīkstēja raudāt. Nedrīkstēja. Ja viņa ļausies izmisumam, tas viņu pārskalos un noslīcinās, un viņas bērni ies bojā. Rītausma paņēma Jorša zobenu. Sajūtot saujā tā rokturi, viņa atguva drosmi. Šo ieroci viņa rokās bija turējusi bieži: galu galā tā asmeņa iegropēs viņa mēdza cept kulteni no kaiju olām —, garas, smalkas, zeltainas un gardas kulteņa strēmeles. Zobenu viņa bija izmantojusi ari, lai skaldītu malku pavardam un sašķeltu akmeņus, būvējot māju. Zobens nenomelnēja, nesaskrambājās — tā zaigums tikai pieņēmās spēkā. Droši vien tas lepojās, ka var cīnīties ar mūžsenajiem ienaidniekiem — aukstumu un izsalkumu, jo šī cīņa nebija vieglāka vai mazsvarīgāka par stāšanos pretī bruņotiem naidniekiem. Rite pūlējās saprast, kā aplikt sev zobena siksnu, lai tā nespiestu lielo vēderu. Vispirms viņa mēģināja to sasprādzēt pavēderē, taču tā nošļuka zemē. Tad viņa mēģināja to saņemt kopā zem krūtīm, taču nu bija grūti elpot. Visbeidzot Rite atklāja, ka vislabāk ir aizdarīt sprādzi uz labā pleca, laižot siksnu slīpi pāri krūtīm un ļaujot makstij karāties pie kreisajiem sāniem, — nu itin nekas nespieda apaļo vēderu un netraucēja elpot. Kroni viņa uzlika galvā: ne tikai tāpēc, ka slepenā kabata bija pārāk maza, bet ari tāpēc, ka kailā, atbaidoši noskūtā galva, ko vairs nesargāja biezās, melnās matu cirtas, neierasti sala. Turpat netālu viņus gaidīja Enstrīls, nelikdamies ne zinis par orku brēcieniem, tāpat kā iepriekš gluži vienaldzīgi bija nolūkojies daligariešu kavalērijas auļos. Rite piegāja pie zirga, uzcēla tam mugurā Erbrovu, pēc tam Jastrinu, un visbeidzot ar neaprakstāmām pūlēm, kas izvilināja pār lūpām klusu vaidu, uzsēdās arī pati. Angkēls notupās pašā priekšā zirgam uz skausta un piespiedās pie Erbrovas. — Iesim nu, labiņais, iesim uz austrumiem. Saņemies, — Rite mudināja zirgu. — Ja mēs tiksim uz priekšu pietiekami ātri, ja turēsimies kastaņkoku aizsegā, orki mūs nepamanīs. Viņi paši ir bez zirgiem. Mums izdosies. Rīt mēs vēl būsim dzīvi un parīt arī. Zirgs īsu brīdi vēl stāvēja nekustīgi, cieši raudzīdamies sārta pelnos, tad lēnām sakustējās. Rite ar skatienu pārmeklēja ēnas, taču vairs nespēja atrast Moronu. Viņš nevarēja būt aizbēdzis uz ziemeļiem kopā ar Tiesnesi — viņš taču bija kājnieks. Droši vien Morons tepat vien bija un slēpās kāda klintsbluķa pietiekami melnajā ēnā. Skaidri un skaļi izrunādama katru vārdu, lai Morons tos labi sadzirdētu, Rite viņam novēlēja labi drīz nonākt orku rokās. Un atgādināja, ka tikšanās ar orkiem noteikti būtu patīkamāka nekā vēlāka sastapšanās ar viņu, Riti. Tad viņa devās uz Daligaru.
