Arī ja viss būtu izgājis labi, ja viņš tagad sēdētu ar alus stopu rokā un veselu pulku kareivju visapkārt, viņam kaut kā trūktu… Taču viss bija nogājis greizi… un viņam vairs nebija atlicis itin nekas.
Soli pa solim viņš pieveica daudzās jūdzes. Saule uzlēca, norietēja un uzlēca vēlreiz. Lietusgāze viņu izmērcēja caurcaurēm slapju, brīze izžāvēja, un beidzot Morons nonāca pie ūdenskrituma.
Viņš mierīgi būtu varējis apmesties uz dzīvi kaut kur Dogonas krastos, iekārtoties mazliet augstāk vienā no aizas sienām, nostāk no ceļa. Tur viņš būtu varējis izvairīties gan no Kreska, gan no orkiem. Varētu ēst kastaņus, paceplīšus, sarkankrūtīšus, gliemežus vai reizēm pilnīgi neko, bet arī pie pēdējā viņš jau bija pieradis. Noslēpušos kastaņu audzēs, viņu neviens nemūžam neatrastu.
Nelaime tā, ka… savā ziņā… zināmā mērā… viņš to nemaz negribēja.
Viņš varēja pārtikt no kastaņiem un plika nekā, taču to nevēlējās… turklāt… agrāk vai vēlāk Rite vai Kresks, vai varbūt abi divi kopā viņu tik un tā notvertu. Un tad nebūtu nekādu prieku.
Taču ne jau tikai baiļu dēļ… viņam patiešām negribējās. Viņš bija muša bez spārniem.
Takas viņš pazina labi, un viņu sargāja tumsa, bet tik un tā, kāpjot lejā gar ūdenskritumu, vajadzēja uzmanīties.
Kresks jeb Kerens Askiols, Erbrovas komandants, zinādams, ka zemi ir apsēduši orki, bija visus apbmņojis ar alās atrastajiem ieročiem un noorganizējis sardzes posteņus, un ierīkojis signālugunskurus.
Moronam izdevās izvairīties no visiem šķēršļiem. Viņš veikli līda uz vēdera. Manīgi slēpās. Katram jau kaut kas padodas īpaši labi. Nav neviena, kam nebūtu nekādu īpašu māku.
Morons rāpās lejup, krita, slīdēja, līda un to visu darīja pilnīgā klusumā: neviens viņu neredzēja, tumsa viņu slēpa. Labu brīdi pirms rītausmas viņš bija sasniedzis Erbrovas liedagu.
Jūras ūdens bija ledains un stindzināja miesu.
Morons palēnām brida arvien dziļāk un, uzmanīgi sperdams soļus, jo peldēt viņš taču nemācēja, sasniedza Muļķa Orka jeb Pēdējā Orka rifu. Tur viņš palika un gaidīja rītausmu. Reizē ar pirmo rīta gaismu nāks arī paisuma ūdeņi.
Kad Bāreņu namā"bija nomiris Morona mazākais brālis, Kresks viņam teica, ka viņš esot līdzīgs orkam, jo esot atņēmis putru pat savam jaunākajam brālītim un ļāvis tam nomirt badā. Bet kas gan Moronam bija daļas par mazāko brāli? Sīkaļa daudz ilgāk bija palicis mājās pie mammas vēl pēc tam, kad viņu, Moronu, jau bija aizveduši projām uz Bāreņu namu. Dažiem jau vienmēr un visur veicas.
Reizē ar rītausmu nāca paisums. Morons nodrebinājās. Te un tagad viņa dzīvei pienāca gals. Tā vismaz beidzās tad, kad to bija izlēmis viņš pats: vismaz šo izvēli viņam neviens nevarēja liegt.
Nepatīkami vienīgi bija mirt aukstumā. Viņš vienmēr bija ienīdis aukstumu. Arī vasarās viņš allaž nēsāja sevī nojausmu par aukstumu — it kā viņa krūtīs melnētu auksts un tumšs izdzisis pavards.
Morons paraustīja plecus: galvenais, ka viss tūlīt beigsies, un tur, kur garu izlaidīs viņš, nekādas margrietiņas neziedēs.
Taču viņš kļūdījās.
Pēc tam, kad ūdens bija uzkāpis un applūdinājis viņa elpu, pēc tam, kad jūra viņa miesu bija aizskalojusi projām, kad paisums atkāpās un rifa virsotne atkal iznira no viļņiem, uz tās ziedēja dažas margrietiņas. Nedaudzas, sīkas, greizas un kroplīgas, tomēr baltas — tās bija kā mēms, veltīgs un pārāk vēlu izteikts lūgums pēc neiespējama maiguma.
Neviens tās nepamanīja.
Nākamais paisums tās aizskaloja uz visiem laikiem.
— Ei, Kaptein, — reiz viņam teica Lizentrails,
— vai tu zināji, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vieniem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem nepastāsta kādu pasaku vai nepadzied dziesmiņu? Tāpēc šiem izveidojas riebīgs raksturs un pēcāk, izauguši lieli, viņi mierīgi atdod cilvēkus bendes rokās.
Ritei veicās. Nonākuši vietā, kur bija liesmojis Jorša bēru sārts, orki nolēma apstāties un ierīkot nometni. Viņa dzirdēja briesmoņu bļaustīšanos, taču saprata, ka tie viņai neseko. Viņa jāja visu nakti un visu nākamo dienu. Apstājās padzerties pie strautiem. Pārmeklēja ķiršu lapotnes, čiepa burkānus un kaltētus ābolus pamestajās lauku sētās un nekavējās ne mirkli, apstādamās vien tik ilgi, lai Enstrīlu nenogalētu spēku izsīkums. Sēdēdama zirga mugurā, viņa, noguruma pārmākta, palaikam iesnaudās īsā, murgu pilnā miegā, no kura drīz vien uzrāvās ar sāpjpilnu kunkstu. Viņai priekšā sēdēja Erbrova, klusa un itin kā aizpeldējusi kādā sapnī, un Jastrins, kurš bez apstājas bija raudājis pusi pirmās nakts un būtu turpinājis raudāt vēl ilgi, ja Rite nikni nebūtu pieprasījusi, lai viņš apklust.
