Pārstājis činkstēt, Jastrins laida vaļā nebeidzamus runas plūdus. Klausoties viņa neizsīkstdšajā vāvuļošanā, Rite ar nožēlu un ilgošanos atcerējās agrākos činkstus. Jastrinam bija zināms Ardvina pareģojums: tas bija daļa no viņa fragmentārajām, taču visai plašajām vēstures zināšanām. Tikko izslaucījis no acīm asaras, viņš ņēmās par to spriedelēt un izprašņāt Riti: vai taisnība, ka viņa tāpat kā dižais sencis spējot saredzēt nākotni?
Nakts otrā puse tika veltīta bezgalīgai viņas gaišredzības apjūsmošanai.
— …tā nu gan ir liela laime — zināt nākotni. Tev nekad negadās tā, ka tu nezini, ko teikt vai ko darīt, bet mums, parastajiem cilvēkiem, gan tā notiek vai uz katra soļa… Tu jau vienmēr iepriekš zini, kā viss beigsies! Viss jau ir tavā prātā. Tev pietiek aizvērt acis, un viss uzreiz ir skaidrs. Tas ir tik viegli… viss zināms un saprotams…
Jastrins bija neatlaidīgs. Atradis kādu īpaši labu tematu, viņš no tā neatkāpās un varēja runāt bez apstājas no pirmo pievakares zvaigžņu iemirdzēšanās brīža līdz pirmajai rīta blāzmai un tad atkal bez apstājas no rīta blāzmas līdz pievakares zvaigznēm, vārdus pievaldot vien uz brītiņiem, kas bija vajadzīgi ieelpai.
Rite pūlējās domāt, taču Jastrina balss uzbāzīgi un neapturami griezās ausīs.
Viņa to ienīda un nolādēja: ne jau ar svelošo naidu un sīvajiem lāstiem, ko vērš pret ienaidniekiem, bet gan ar rāmajiem un maigajiem, ko nenovēršami velta uzmācīgajiem.
Tikai neglābjams muļķis par viņas vīzijām varēja domāt kā par svētību. Patiesībā tās bija saraustītas, haotiskas, neparedzamas, gandrīz vienmēr neizprotamas un pretrunīgas, reizēm pat absurdas. Redzējumi viņu bija sargājuši un palīdzējuši viņai bērnībā, tad, kad viņa kopā ar Joršu bēga no grāfistes, bet citādi viņa to jēgu un nozīmi allaž spēja apjēgt vienīgi tad, kad jau bija par vēlu. Pēdējā laikā vīzijas viņai šķita arvien bezjēdzīgākas, kaitinošas un traucējošas kā sīcējas mušas vasaras pēcpusdienā. Kad Joršs pameta mājas, lai dotos projām nāvē, vienīgā aina, kas nodarbināja viņas prātu, liegdama vietu citām domām, bija skrienošu vilku bars.
Pēc Jorša baismās nāves vīzijas bija izsīkušas, nu tās bija pavisam retas, turklāt zaudējušas atpazīstamas aprises. Joršs bieži bija teicis, ka elfu maģija sāpēs noslīkstot. Droši vien kaut kas līdzīgs bija noticis arī ar Riti: kopš viņas vīrs bija nozudis nāves valstībā, prātā bija palikušas vien neskaidras ēnas un krāsaini plankumi, kas jaucās un pārklājās cits citam tumšā, blāvā miglā.
Kaut arī laiks bija silts, Ritei sala noskūtā galva. Droši vien vajadzīgs ilgāks laiks, lai aprastu ar dzīvi bez matiem. Viņa joprojām turēja galvā savu grezno, izsmalcināto kroni, kurā līčloču rakstos savijās efeju zari un zelta vizmojums mijās ar gaišzilu emalju. Kronis mirdzēja tik spoži, ka šķita, tas izstaro gaismu. Daligaras grāfa zelta kaklarota, ko viņa bija aplikusi pār krūtīm uz noskrandušā, netīrā tērpa, mirdzēja daudz mierīgāk un neuzkrītošāk.
Uz katra soļa viņi sastapa bēgļus no visas grāfistes. Orki tuvojās. Vairs nebija, kur bēgt, — runāja, ka esot nogriezts arī ceļš uz Ziemeļu kalniem.
Tiesnesis un Daligaras armija jau bija drošībā.
Arī galms, laikus saņēmis brīdinājumus, sasaiņojis vērtīgāko mantību un paķēris ieročus, bija aizsteidzies uz Aljilu, nepakļaujamo ziemeļu Vanagu, kas slēpās kalnos.
Ritei lēmums doties uz Daligaru joprojām šķita visneprātīgākais un vienīgais iespējamais. Jastrina nebeidzamās vāvuļošanas un pašas nogunima apdullināta, viņa to vēl un vēlreiz pārcilāja prātā.
Nogurums bija tikpat briesmīgs kā izsalkums, taču ne viens, ne otrs nespēja līdzināties izmisumam. Diena stiepās lēna un smaga. Palaikam Rite ierunājās, mazliet lai mierinātu meitu, mazliet lai mierinātu sevi pašu, mazliet lai dzirdētu savu balsi.
Viņa vēl un vēlreiz atkārtoja vienu un to pašu frāzi:
— Es būšu divu dzīvu bērnu māte.
Brīžam Rite nokāpa no zirga un gāja kājām, lai Enstrīls varētu atpūsties. Jastrins un Erbrova miegā klanīja galvas, un arī viņa labprāt būtu darījusi tāpat. Cerību zaudējušajiem bēgļu pulkiem viņa šķita ceļvede. Viņai vismaz bija zirgs un zelta kronis. Un Rite manīja, ka ļaudis seko viņai, jo cita vadoņa vai ceļa rādītāja tiem nebija.
Ikreiz, kad Rite pievēra acis, viņa redzēja vien neskaidras ēnas.
Varbūt nākotne vēl nebija sacerēta. Varbūt tā vēl bija jāizlemj. Vai varbūt viņas gaišredzības spējas bija nomirušas reizē ar Joršu.
Viņai nebija bail. Varbūt arī bailes bija mirušas, noslīkušas izmisumā.
Beidzot nāca saskatāma nīstā Daligara. Viņi beidzot bija izgājuši no mežiem. Aiz Rites plūda bēgļu straume, un to balsis apliecināja, ka brīdinošie trauksmes ugunskuri ir liesmojuši visu iepriekšējo nakti. Rite bija redzējusi atmirdzam daudzus no tiem, un, tāpat kā tālīno ciemu iemītnieki, arī daligarieši bija brīdināti par orku tuvošanos. Par laimi, vismaz sargposteņi un trauksmes izziņošanas paņēmieni šai valstī darbojās, kā pienākas.
