Ne jau visi bēgļi bija saņēmuši tikai brīdinājumu. Daži bija saklausījuši arī nejēdzīgas baumas un runāja par kādu nolādētu elfu, kurš esot izraisījis orku dusmas: elfs orkus esot nekaunīgi izsmējis, un šie viņam uzbrukuši, bet, uzbrukdami elfam, tie aizkavējušies un devuši cilvēkiem iespēju aizbēgt.
Ritei bija grūti apvaldīt lamas, kas pašas lauzās pār lūpām. Uzmācās arī kārdinājums tvert zobenu un nokārtot rēķinus ar šo ļautiņu nežēlīgo muļķību, apmazgājot to asinīs.
Viņa atcerējās, cik dižens un augstsirdīgs bija viņas mirušais vīrs, kurš bija izglābis dzīvību visam šim bēgļu pulkam, izmantodams to naidīgumu pret elfu cills pārstāvjiem. Atmiņas par Joršu atkal sāpīgi plosīja sirdi, bet viņa tās padzina, jo tagad viņai vajadzēja cīnīties par savu bērnu dzīvību, bet ar saplosītu sirdi tas nebija paveicams. \
Daligaru ieskāva izmisušu ļaužu loki, un, jo tuvāk nāca pilsētas mūri, jo labāk organizēti un pamatīgāk iekārtoti tie bija.
Izskatījās, ka bēgļi te ieradušies vairākos viļņos. Pēdējais vilnis vēl plūda šurp pa putekļainajiem ceļiem un pamazām ierīkojās uz palikšanu pilsētas pakājē. Gluži kā sēnes pēc lietus te sadīga visdažādākās būdeles, izveidotas, arī sadzenot zemē mietus un pārstiepjot tiem pāri apmetņus. Neviena no tām neslējās cilvēka augumā, un acīmredzot tajās varēja ielīst tikai četrrāpus. It visur uz improvizētiem pavardiem gatavojās tāda vai citāda ēdmaņa. Pāri ugunsvietām bija nostieptas auklas, uz kurām žuva lielākas un mazākas bērnu drēbītes.
Senākais no bēgļu viļņiem bija apmeties pie pašiem mūriem, kur jau bija sabūvētas mazas mājeles un iekārtoti mazi dārziņi ar kārtīgām tomātu rindām, starp kurām kašņājās dažas kārnas vistas, kas bija tik vērtīgas, ka ikvienu no tām pieskatīja bars padrūma skata puiku, kas bruņojošies nūjām un akmeņiem. Rite palūdza mazliet ēdamā kādai sievietei, kura cepināja plāceņa gabalu mazā, netīrā un sabuktētā pannā, — viņa to lūdza kā žēlastības dāvanu, jo izsalkums bija neizturams, taču nebija nekā, ko varētu iemainīt pret pārtiku. Ritei mugurā bija saplēsta, netīra tunika, bet kājas basas. Šai postā kaut nelielu mierinājumu sniedza tas, ka nolaupīšanas naktī Erbrova bija nolikusies gulēt ar visām drēbēm, pat nenovilkusi uzsvārci ar izšūtajām kabatām. Meitene bija aizvesta projām basām kājām, bet vismaz pietiekami biezi apģērbta — tagad viņai nesala, turklāt uzsvārča kabatās bija palikušas arī viņas rotaļlietas. Tā bija īsta laime, jo tagad Erbrova, apstulbusi un klusa, ne mirkli neizlaida no rokām savu laiviņu un lelli.
Sieviete piecēlās no pavarda, greizi smaidīdama. Viņa bija pārskaitusies, jo šī svešiniece bija uzdrošinājusies palūgt viņai maizi, nepiedāvājot neko pretī, — šāds lūgums izskanēja kā apvainojums, kā ņirgāšanās par viņas nabadzību.
— Tev, skaistulīt, ap kaklu ir zelta rota. Nezinu, kam tu to esi nozagusi, taču, ja tu man atdotu kādu no spožajām plāksnītēm, mēs vēl varētu pakaulēties, — viņa nicīgi noteica.
Savā bezdibenlgajā izmisumā un neizmērojamajā nogunimā Rite bija aizmirsusi gan par kaklarotu, gan par kroni. Viņa atzina, ka, jājot zirga mugurā, ir visai grūti palikt nepamanītai, bet, nēsājot smagas zelta rotas, ir neiespējami pieprasīt, lai citi pasniegtu žēlastības dāvanas. Bet nu jau bija par vēlu. Vajadzēja sapurināties, saņemties un atsākt domāt skaidru galvu.
Kaklarota bija darināta no daudzām kopā saāķētām zelta plāksnītēm, ko nebūtu nemaz tik grūti atdalīt citu no citas. Kamēr Rite apcerēja, kā izjaukt un pārdot Daligaras grāfa rotu, Angkēls, kurš līdz šim brīdim bija snauduļojis Erbrovai klēpī, pamodās un, neskanīgi iekliegdamies, pacēlās spārnos — tas apmeta lēnu loku un nolaidās Ritei uz pleca. Rite atkal pacēla skatienu pret pirmāk uzrunāto sievieti, taču vecajā vietā to vairs neredzēja. Tikai izdzirdusi tās balsi, Rite ieraudzīja, ka sieviete nometusies ceļos Enstrīlam pie kājām.
— Mana kundze, — sieviete teica. — Mana kundze, es lūdzu piedošanu. Es jums pazemīgi lūdzu piedošanu. Apžēlojieties. Nedusmojieties uz mani, esmu tikai nabaga sieva. Es jūs lāgā neapskatīju. Nepamanīju ne zobenu, ne kroni. Es neredzēju ērgli. Jūs esat viena no seno laiku ķēniņienēm, vai ne? Jūs ieradāties mūs glābt? Tiesnesis ir aizbēdzis. Esam palikuši vieni paši. Galms un armija — visi aizbēga. Mēs vienīgie esam palikuši te, bet orki jau ir pavisam tuvu. Kundze, tikai jūs varat mūs glābt… es jūs lūdzu… Kundze, sakiet, kas jūs esat? Jūs esat īsta vai tikai rēgs, kas nācis no aizlaikiem?
Rite apjuka.
— Mani sauc Rit… — Viņa aprāvās: ne jau to vajadzēja sacīt. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece, — viņa visbeidzot noskandēja. Tad virsroku ņēma izsalkums, un viņa nočukstēja: — Plāceni…
Sieviete steigšus iespieda viņai rokās karsto plakanās maizes gabalu un pati atkāpās, bez mitas klanīdamās.
Jastrins čukstus steidzās izskaidrot notikušo:
