— Senajā Daligaras pilī stāv veco laiku ķēniņi. Nē, ne jau viņi paši: viņu statujas. Joršs man to stāstīja, jā, stāstīja, kad bija dzīvs. Un zini, veclaiku ķēniņiem zem kroņa parasti bija gludi noskūta galva. Tie bija tādi laiki… paga, kā Joršs teica? Nepiejaucēti laiki… Es domāju, ka tas nozīmē, ka tolaik visi bija gatavie mežoņi, rupji lauki un lopu gani, bet vispār viņi bija krietni ļaudis, un, kad vajadzēja cīnīties, viņu ķēniņi, kas arī bija krietni ļaudis, lika galvā kroni un cīnījās. Tolaik amatnieki vēl nebija diez cik veikli un arī bruņucepures viņiem nepadevās īpaši gludas. Sejsegu viras bija tik raupjas, ka tajās vienmēr ieķērās mati, tāpēc tie, kas gāja karot, matus nodzina pavisam. Kaila galva bija cīnītāja pazīme. Un tu ar kroni noskūtā galvā droši vien izskaties līdzīga seno ķēniņu statujām. Un tev ir arī Angkēls. Ķēniņus no citiem karotājiem atšķīra tieši ērglis. Katram ķēniņam bija savs ērglis, un droši vien tie atveidoti arī statujās. Angkēls tev piešķir ķēnišķīgu izskatu. Žēl, ka mums nav arī piejaucēta vilka. Ardvinam bija vilks. Es to visu zinu, jo man izstāstīja Joršs. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz viņš zināja un cik labi prata visu izstāstīt. Ak piedod, es aizmirsu, ka tu lūdzi viņu nepieminēt.
Katra reize, kad izskanēja Jorša īsais vārds, Ritei bija kā sāpīgs dūres trieciens pakrūtē, taču viņa savaldījās un neapsauca puiku. Viņai bija jākļūst cietākai, skarbākai, izturīgākai, ja viņa vēlējās, lai Jorša bērni izdzīvo. Viņai sava sirds bija jāpadara cietāka par dimantu un tēraudu.
Rite pamētāja plāceni no vienas saujas otrā, mazliet papūta un dalījās tajā ar Erbrovu un Jastrinu. Pamazām viņai apkārt sapulcējās arvien lielāks skrandaiņu pulks, un tie, pārvarēdami biklumu, cits caur citu stāstīja, ka galms, saņēmis brīdinošos uguns signālus un varbūt arī kādu Tiesneša sūtītu ziņnesi, jau iepriekšējā dienā bija aizsteidzies uz ziemeļiem, uz nepieejamo Aljilu.
— Visi ir prom, gluži visi. Bet, kas jūs, kundze, esat? Vai ieradāties mūs glābt?
— Kundze, atvainojiet, tikai neapvainojieties, jūs patiesi izskatāties gaužām dīvaina, bet redziet, mums tiešām neviena cita vairs nav, tad varbūt jūs tagad būsiet noteicēja šai pilsētā?
— Kundze, tikai nepametiet mūs, lūdzam jūs, piesaucot par lieciniekiem gan mūsu, gan jūsu mirušo tuvinieku dvēseles. Vairums karavīru pilsētu pameta, arī visi zirgi ir prom.
— Palikuši vienīgi tie, kas sargā vārtus un mūrus.
— Bet kas mūs tagad aizstāvēs no orkiem?
— Daligara ir tukša un pamesta…
— Neapbruņota…
— Pavisam viena. Pilsēta ir pamesta pavisam viena. Kundze, mums esat atlikusi tikai jūs un mūra sienas. Vai jūs esat karotāja? Kaut ko taču jūs protat?
— Kundze, vai jūs varētu nokārtot, lai ari mūs ielaiž pilsētā, jo, kad uzradlsies orki, viņā mūru pusē tomēr būs labāk…
— Kundze, žēlojiet mūs, mēs to lūdzam, piesaucot mūsu un jūsu mirušos…
Plāceņa pilnu muti Rite tuvojās aizsarggrāvim. Ūdens tajā bija stāvošs, zaļš un saglumējis. Tā virsmu sedza tik bieza aļģu kārta, ka šķita, tā ir zaļojoša pļava, nevis dziļš ūdens. Grāvis, kas īstenībā bija viena no Dogonas attekām, tiešām bija dziļš. Tas spēja aizturēt ienaidnieka karaspēku. Majestātiskais nolaižamais tilts bija nolaists, un Rite pa to devās uz pilsētas vārtiem.
Vārtus slēdza milzīgas dzelzs restes, kuras pēc vajadzības, izmantojot sarežģītu virvju un tītavu sistēmu, augšā un lejā cilāja bariņš sargkareivju.
Rite uzlūkoja pilsētas sargus, un tie uzlūkoja viņu.
Rite nodomāja: ja viņa lūgtos pietiekami pieklājīgi, pietiekami žēlabaini, tad varbūt sargi atdarītu restes un vismaz uz šo nakti ielaistu viņu pilsētā, kur Erbrova būtu drošībā.
Kamēr viņa prātā pārcilāja piemērotākos vārdus, viņas skatiens aizslīdēja pie pārējo patvēruma meklētāju pulka: te bija gan noskrandušu bērnu bari, gan izmisušas mātes. Bija maz ticams, ka viņa spētu atrast vārdus, kuros ciešanu būtu vēl vairāk, un piesaistīt vēl līdzjūtīgākus skatienus nekā šis sāpju nomāktais ļaužu pūlis.
Rite norija pēdējo plāceņa kumosu, nokāpa no zirga, lepni pacēla galvu, vienu roku nolaida uz zobena spala, bet otru — uz tērauda restēm. Pēc greznākajiem bruņu rakstiem izsecinājusi, kurš no sargkareivjiem ir galvenais, viņa to uzrunāja:
— Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pilsētas varas zīmotnes. Paceliet restes.
Iestājās apjukuma pilns klusums. Bēgļu pūlis Ritei aiz muguras brieda arvien lielāks.
