Izmisums acīmredzot bija ieperinājies arī starp sargkareivjiem. Un Ardvina vārds arī šoreiz izskanēja gluži kā kaujas raga sauciens. Visi pacēla galvas. Skatieni atdzīvojās. Rite atguva drosmi: viņa bija pateikusi pareizos vārdus. Šie ļaudis ilgojās tikai pēc vadoņa un kāda cerību stariņa — jo sevišķi tagad, kad visas cerības bija iznīkušas, bet vadoņi, kam tie bija ticējuši, viņus bija pametuši. Ilgus gadus Daligarai bija mācīts akli pakļauties, ilgus gadus tā bija pacietuši viszvēriskākās neģēlības, un šais gados pilsēta bija zaudējusi visu savu gudrību, visu savu drosmi. It visur kā vienīgās noteicējas valdīja muļķība un gļēvulība.
Bez vadoņa, kurš pateiktu, kas un kā darāms, daligarieši ļaus sevi apkaut, pat nemēģinādami pretoties.
Tie nebija nedz ielaiduši pilsētā bēgļus, nedz arī pacēluši tiltus. Acīmredzot pēdējās saņemtās pavēles bija pretrunā ar šādu saprāta diktētu rīcību, un, ņemot vērā, cik baismīgi un daudzveidīgi Tiesnesis sodīja par katru vissīkāko nepaklausību, neviens neuzdrošinājās tās pārkāpt.
— Ēē, — stostīgi ierunājās galvenais no sargiem, — donna Rītausma… tas ir… kundze… es… tā nav mana vaina… Redziet… Mums nemaz nav pilsētas atslēgu… Vajadzētu iet un palūgt tās senešalam… Bet bez īpašas atļaujas mēs nemaz nedrīkstam neko lūgt…
Rite nodomāja, ka šī garā procedūra nemaz nenāks par labu.
Cerēt varēja vienīgi uz pārsteiguma spēku — viņa taču bija ieradusies ar kroni galvā, zelta zīmotnēm uz krūtīm, Ardvina vārdu lūpās un brīnišķīgu zili baltu ērgli uz pleca.
Bet šejienieši turējās pie likumiem.
Kamēr tiks izcīnītas tiesības lūgt atslēgu, kamēr tā tiks sagādāta un kamēr tiks pieņemts lēmums atslēgt vai tomēr neatslēgt vārtus, paies pārāk ilgs laiks.
Maģiskais brīdis jau būs garām. Pirmais spilgtais iespaids izdzisis. Pārspēku gūs disciplīna. Kuru katru brīdi kāds apjēgs, ka Rītausmas vārdu var saīsināt kā Riti, un atcerēsies, ka viņai jau sen ir piespriests nāves sods, — un tās būs beigas.
Erbrova kopā ar Jastrinu bija palikusi sēžam Enstrīla mugurā. Meitene atradās tieši iepretī milzīgajai slēdzenei, kas neļāva izkustināt smago vārtu aizvirtni. Viņa nolaida uz slēdzenes savu bērnišķīgi apaļo plaukstiņu, kurai nebūtu pieticis spēka pat noturēt tai piemēroto atslēgu.
Klakš.
Slēdzene atsprāga vaļā ar skaļu, dobju klakšķi, kas satricināja klusumu.
Rite neļāva savā sejā atspoguļoties izbrīnam. Viņa uzmeta stingru skatienu Jastrinam, lai tas nenodotu arī savējo un vismaz šoreiz prastos pastāvēt klusu. Un nosolījās neaizmirst, ka viņas meitai joprojām piemīt spējas, kas izrādījušās stiprākas pat par sāpēm.
Nekustīga un bezkaislīga viņa atkārtoja pavēli. Sis nebija klusu un pazemīgu lūgumu laiks.
— Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pilsētas varas zīmotnes. Esmu ieradusies, lai cīnītos par Daligaru. — Un tik tiešām nekas šais vārdos nebija melots. — Nekayējoties paceliet restes un atstājiet vārtus atvērtus, līdz visi pie pilsētas sienām apmetušies bēgļi būs sagājuši iekšā. Kad visi būs drošībā, nolaidiet restes un paceliet tiltu.
Pavēle tūdaļ tika izpildīta.
Rite pirmā iegāja pilsētā, vezdama pavadā Enstrīlu. Jastrins un Erbrova lūkojās apkārt ieplestām acīm: šī bija pirmā pilsēta, ko viņi savā mūžā redzēja. Daligara bija noplukuši un nožēlojama, nolaidības sagandēta un posta saēsta, bet visam par spīti abu apstulbušajās sejās bija lasāms izbrīns.
Angkēls joprojām sēdēja Ritei uz pleca. Putns bija smags, taču tā smagums bija mierinošs un iedvesa drosmi. Nebija šaubu, ka jaunā Daligaras valdniece par saviem panākumiem lielā mērā var pateikties tieši viņam.
Kad arī pēdējais bēgļu vezums bija iegāzelējies pa pilsētas vārtiem, restes nolaidās ar dārdošu troksni, bet tilts pacēlās, griezīgi čīkstēdams, ķēdēm žvadzot un čerkstot.
Tai pašā mirklī parādījās orki: to pulks pēc pulka, vienība pēc vienības nāca ārā no meža. Pa priekšu pārējiem auļoja kavalēristi, tie izmeta veltīgu un teju vai komisku līkumu, mezdamies bezjēdzīgā uzbrukumā mazajām būdelēm un dārziem ar tomātu rindām, bet tad juku jukām apstājās aizsarggrāvja malā.
Uzbrucēji raidīja briesmīgus lāstus, un tiem pretī atskanēja lamas no pilsētas mūriem.
— Kundze, ziemeļpusē tilts joprojām nav pacelts, — Ritei pavēstīja viens no āviniekiem. — Lai sasniegtu šo tiltu, orkiem vispirms ir jāšķērso
Dogona, taču jūdzes attālumā no pilsētas ir sens koka tilts, kas savieno abus upes krastus. Vai mums pacelt ziemeļu paceļamo tiltu?
— Protams, atbildēja Rite, — tūlīt pēc tam, kad būsiet ielaiduši visus bēgļus, kas palikuši ārpus pilsētas tā tuvumā.
No jauna viņa izbrīnījās, ka pat tik pašsaprotamām darbībām vajadzīga īpaša atļauja vai apstiprinājums, kaut arī to devusi pilnīga svešiniece, kas uzradusies no nekurienes un pasludinājusi sevi par vadoni.
Nu viņa bija iesprostota pilsētā, kuras iemītnieki vēl pavisam nesen būtu gatavi viņu bez vārda runas pakārt un kuras aizstāvju muļķība un gļēvulība bija salīdzināma vienīgi ar aplencēju nežēlību un drosmi.
