Pateicības lūgšanas atskanēja no bēgļu jūras, kas nu bija saplūdusi Zemajā laukumā turpat pie pilsētas vārtiem.
Ardvins tiem bija atsūtījis visai dīvainu būtni, kas viņus bija izglābusi.
Šai mirklī Angkēls nosprieda, ka būs gana sēdēts karaliskā stingumā, un metās virsū prāvam cālim, kas bija atstāts bez uzraudzības, taču jaunās ķēniņienes vara nu jau bija nostiprināta un tādi nieki vairs nevarēja tai kaitēt.
Lielo vārtu sardzes priekšnieks pavadīja Riti līdz Tiesneša pilij, kas agrāk bija bijusi Ķēniņu pils un ko viņa mazliet pazina, jo bērnībā bija ieslodzīta tās apakšzemes cietumā, no kura viņu atbrīvot ieradās Joršs.
Pils bija savāda, dīvaini greiza un asimetriska, ar nedaudziem haotiski izvietotiem logiem. Rite gāja cauri grezniem un tukšiem saloniem, askētiskiem un tukšiem gaiteņiem, pieticīgi iekārtotām un tukšām istabām, tad skaistam, ziedu pilnam dārzam un visbeidzot pa glicīniju apvītām kāpnēm uzkāpa līdz telpai, kuru sardzes priekšnieks nosauca par lielo Vecā troņa zāli. Telpa no trim pusēm bija noslēgta, bet ceturtās sienas vietā pletās plaša terase, kurā vienādos atstatumos cita no citas bija izvietotas Daligaras ķēniņu statujas: visiem rokās bija zobeni, senākajiem bija arī kaili skūtas galvas un kroņi, bet pirmajiem diviem rindas pašā sākumā — pirmajiem Daligaras ķēniņiem — uz pleca sēdēja arī pa ērglim. Zāle un galerija ar skulptūrām atradās otrajā stāvā, un no turienes bija redzams pagalms, kas visādā ziņā atšķīrās no pārējām bargās un dīvainās pils daļām: to ieskāva portiks ar itin kā savērpta akmens kolonnām, kuras balstīja iegarenas smailloka arkas.
— Otrā rūnu dinastija, — paskaidroja Jastrins.
Arī sardzes priekšnieks atvēlēja brīdi arhitektoniskas dabas pārspriedumiem:
— Tā daļa ar kolonnām un arkām ir visvecākā un būvēta rūnu dinastiju laikos, — viņš skaidroja, — bet no vecās pils maz kas atlicis, jo Tiesnesis lika visu noārdīt, lai varētu uzcelt no jauna pēc sava prāta. Šeit saglabājies drusku vairāk, jo šī ir senā Ķēniņu loža, Daligaras sirds, bet Tiesnesim šī vieta nepatika. Šis nebija viņa tronis, — kareivis piebilda, noradīdams uz milzīgu akmens troni bez jebkādiem rotājumiem. — Šis bija Ardvina tronis. Bet Tiesnesis sēdēja mazajā Jaunā troņa zālē.
Ritei rokās bija aizmigusi Erbrova, bet uz pleca sēdēja Angkēls, kurš arī nebija gluži nomodā. Jastrins klumpačoja nopaķaļ. Ejot cauri skulptūru pilnajai galerijai, Rite ieraudzīja divus pretimnācējus — pirmos ļaudis, ko viņa sastapa šai pilī. Pirmais nāca gara auguma augstmanis šauru seju, asu zodu, smailu bārdiņu un gariem sirmiem matiem, tērpies greznās gaiša brokāta drānās. Viņam sekoja otrs tikpat vecs vīrs, kurš atšķirībā no pirmā bija neliela auguma, plikpaurains, tuklu seju, īsu apaļbārdu un tērpies gaišās linu drānās un tumšākos virssvārkos, kas par spīti neapstrīdamajam smalkumam izskatījās kā darba apģērbs.
Nonākusi tuvāk abiem vīriešiem, Rite apstājās.
— Pilsētu ir aplenkuši orki, tā jāglābj, — viņa pavēstīja. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece.
Jau atkal Rite klusībā sevi paslavēja, ka tikko izrunātajos vārdos nav iesprucis nekas nepatiess vai apstrīdams. īsu brīdi valdīja godbijīgs klusums. Tad pirmais sakustējās īsākais no vīriem: viņa seja atplauka, un viņš, dziļi paklanīdamies, aizkustināts sveicināja Riti.
— Kundze, — viņš stādījās priekšā, — esmu Ķēniņu pils namzinis un jutīšos pagodināts, ja uzskatīsiet mani par savu kalpu. Prasiet man visu, kas jums vajadzīgs. Jūsu klātbūtne… tas, ka esat ieradusies… — viņš aprāvās, meklēdams piemērotākos vārdus. — Mēs vairs neesam vieni paši pamesti briesmās. Kopā ar mums ir Ardvina mantiniece. Jūs, kundze, esat vienīgais saules stars tumsā, kas veļas mums virsū līdz ar nežēlīgu nakti.
Otrs, garākais vīrs nepalocījās tik dziļi, pareizāk, viņš nepalocījās nemaz, bet tikai palocīja galvu.
— Esmu pilsētas senešals, kundze, un es nemūžam nebūtu domājis, ka Daligara, kuru jau aizvainojusi gan valdnieka un dižcilšu bēgšana, gan orku uzbrukums, papildus šim dubultajam pazemojumam pirms nāves vēl būs spiesta samierināties ar baskājainu pavēlnieci.
Rite apstulba, netikdama skaidrībā, vai tagad pieklātos izrādīt dusmas vai tomēr tās apvaldīt. Ķēniņu pils namzinis droši vien bija cilvēks, kas gādāja par virtuvi un to, lai kāpnes ik dienas tiktu noslaucītas, gultas saklātas un tiktu padarīti neskaitāmi citi sīki darbi, bez kuriem māja pārvēršas par prusaku, sikspārņu un žurku mājokli, bet Rite nebija droša, vai skaidri zina, kas īsti ir senešals, — visticamāk viņa amata pienākums bija padomu došana. Tas, ka garais sirmbārdis kalpojis par padomdevēju Tiesnesim, bija papildu iemesls nejust pret viņu īpašas simpātijas, kādas namzinis bija izpelnījies jau pirmajā mirklī.
