Lai vai kā, senešals Riti bija nosaucis par kundzi. Varbūt sadursmi vajadzēja atlikt uz vēlākiem laikiem: šis nebija īstais brīdis, lai šķeltu viņu jau tāpat vājos spēkus. Bet tad Rite pārdomāja. Kas zina, varbūt nākamajā dienā viņi visi jau būs noslaktēti. Šī bija pirmā un vienīgā nakts, kad viņa var būt pavēlniece. Tad jau labāk ķēniņienes lomu spēlēt visā nopietnībā. Viņa pūlējās atcerēties, kā bija runājuši ķēniņi, pusdievi un varoņi drāmās un traģēdijās, ko Joršs mēdza sacerēt, lai visiem būtu kāda izklaide garajos vasaras vakaros.
"Lēnām," — Joršs bija teicis lugu mēģinājumos, "ķēniņš vienmēr runā lēnām. Viņam jau nav jāsteidzas noņemt zivi no uguns vai pārbaudīt zvejas tīklus. Ķēniņi nekad neko nedara, viņu vienīgais pienākums ir būt ķēniņiem. Viņiem laika allaž ir gana."
— Daligara rīt vēl nemirs, — nosvērti un lēni atbildēja Rite. — To pašu es varu teikt par jums. Taču reizē ar apaviem esmu nozaudējusi savu pacietību, kas pat labākos laikos nav izcēlusies ar neizsmeļamību. Iesaku jums to atcerēties.
Tas, ka Daligara tik drīz vēl neies bojā, bija pirmais no viņas izteikumiem, ko varētu apstrīdēt. Rite tūdaļ pievērsās praktiskākas dabas jautājumiem un vaicāja Ķēniņu pils namzinim, kur varētu nolikt gulēt savu meitu, — lai tikai tā nebūtu Tiesneša gulta. Namzinis paklanījās un pamāja viņai, aicinādams sekot līdzi uz pils dziļākajām telpām. Jastrins steberēja nopakaļ, arvien smagāk vilkdams kājas. Gājienu noslēdza senešals, iedams izrieztām krūtīm un augstprātīgi paslietu zodu.
Pie kādām grezniem kokgriezumiem rotātām durvīm iespaidīgi, taču gluži lieki stāvēja četri sargkareivji. Senešals pa priekšu un pārējie nopakaļ iegāja telpā, kuras sienas viscaur bija iztapsētas ar baltu zīdu. Senešals šo nosauca par mazo Jaunā troņa zāli, un te slējās ar sudraba kalumiem izdaiļots neliels koka tronis, kurā vēl nesen bija sēdējis
Tiesnesis. Tronis bija pārklāts ar audumu, uz kura zelta pavedieniem bija izšūti sīki margriet iņu ziedi. Pār troņa atzveltni bija pārmests krāšņs samta apmetnis piesātināti tumšzilais audums bija izšūts pērļu un zelta rakstiem, liekot tam zaigot kā jūras virsmai mēness staros. Līdzās atzveltnei bija nostiprināti balti šķidrauti, kas izskatijās gluži kā netverami gaisīga perlamutra gliemežvāki.
Visbeidzot jauno valdnieci ieveda telpās, kam turpmāk bija jākļūst par viņas apartamentiem: plašas istabas rindojās cita aiz citas, un pēdējā no tām bija arī milzīga gulta ar baldahīnu un kamīns.
Rite noguldīja aizmigušo Erbrovu gultā un apsedza ar gaišu vilnas segu, kas ietīstīja meitenīti gluži kā silts mākonis. Nu Angkēls beidzot pameta Rites nogurušo plecu un rāmi notupās līdzās Erbrovai, kura, pat īsti neiznirusi no miega viļņiem, putnu apskāva.
Rite pieliecās un noskūpstīja meitu uz pieres. Viņa būtu gribējusi apgulties līdzās Erbrovai un gulēt ilgi, ilgi — pēc sirds patikas, taču Rite zināja: ja viņa tagad aizmigs, viņu pavisam drīz pamodinās orki.
— Palieciet pie meitenes un pieskatiet viņu, — Rite maigi un klusi palūdza namzini, — bet jūs, — viņa skarbā balsī uzmnāja senešalu, — nekavējoties pavadiet mani līdz aizsargsienām. Paskatīsimies, varbūt es arī bez apaviem spēšu izglābt šo muļķu pilsētu, kur pat pavēli pacelt tiltus vajadzēja dot man.
Nonākusi pie sliekšņa, Rite vēlreiz atskatījās un uzlūkoja aizmigušo Erbrovu.
— Tagad cīnīsimies, — viņa teica pils namzinim. — Es. Tie, kas var noturēt ieročus. Visi. Tikai ne jūs. Jūs paliksies šeit sardzē, — Rite teica un norādīja uz meiteni. — Gadījumā, ja es šai istabā vairs nekad neatgriezīšos, parūpējieties par manu meitu tā, it kā tā būtu jūsējā.
Pils namzinis zemu paklanījās, apliecinot piekrišanu.
— Es gribu teikt, — Rite turpināja, cīnīdamās ar nelabumu un reiboni, ko izraisīja šie vārdi, — ja es vairs neatgriezīšos, bet ieradīsies orki… es gribu teikt… Ja orki ierodas pēc manas meitas… — Viņa vēl brīdi vilcinājās un drūmi pabeidza sakāmo: — Nepieļaujiet, ka meitene viņu rokās nonāk dzīva.
— Es jau sapratu, mana kundze, — atbildēja namzinis.
Lai drīzāk nokļūtu uz aizsargmūriem, senešals izvēlējās taisnāko ceļu cauri pils zemākajai daļai — pirmajam no pagrabstāviem. Arī tagad jastrins klumzāja gājējiem nopakaļ, pūlēdamies neatpalikt.
Šajā pagrabstāvā neskaitāmas nelielas telpas bija piekrautas ar apaļām stikla pudelītēm, kurās bija iepildīts caurspīdīgs šķidrums.
— Kas tas ir? — jautāja Rite.
— Parfīms, — strupi atbildēja senešals.
— Es nezinu, kas ir parfīms, — atzinās valdniece. Šķita, ka šoreiz pat Jastrina zināšanas izrādījušās nepietiekamas.
Senešals nopūtās, uz mirkli pavērsa skatienu augšup, pretī dievu mājokļiem, kā piesaukdams nemirstīgās būtnes par lieciniekiem šai nedzirdētajai gara tumsībai.
— Valdītājs un Tiesnesis atklāja paņēmienu, — viņš skaidroja, — kā liekos augļu un labības uzkrājumus pārveidot par mēslojumu Daligaras pils ziediem.
