— Liekos augļu un labības uzkrājumus? — dusmās nobālējusi, pārvaicāja Rite. Viņas atmiņā neizdzēšami bija iespiedušies divi Bāreņu namā aizvadītie posta un bada gadi, un tikpat spilgtas bija atmiņas par karavīriem, kas aizvelk projām viņas vecākus, apsūdzētus ne tikai noziedzīgā draudzībā ar elfu, bet arī Astridas ciema tīnimu dotās ražas nobēdzināšanā, lai gan visi liekie uzkrājumi ir nododami Daligaras grāfistei. — Kādus liekos augļu un labības uzkrājumus? Kad šajā grāfistē kāds vispār varējis ko uzkrāt un justies puslīdz pārticis?
Senešals izlikās šo iesarpinājumu nedzirdējis, vēlreiz nopūtās un turpināja:
-—Ar mēslojumu, kas iegūts no labības un augļiem, galvenokārt baro glicīnijas, kas nu zied sevišķi lieliem un smaržīgiem ziediem. Izmantojot sarežģītus destilēšanas paņēmienus, ziedi tiek pārvērsti parfīmā, proti, dzidrā, izteikti smaržīgā un viegli uzliesmojošā šķidrumā, kas palīdz novērst dažādu sērgu izplatīšanos. Parfīmu plaši tirgo arī ārpus grāfistes. Tieši ar šī glicīniju parfīma palīdzību ir iegūta lielākā daļa Tiesneša bagātību.
Šķita, ka garo, kalsno galminieku itin nemaz neizbrīna un nesatrauc tas, ka Daligaras tauta gadiem ilgi cieš badu, lai Tiesnesis varētu nodarboties ar šādu bezjēdzīgu blēņu ražošanu. Šāda attieksme nebūt nevairoja Rites simpātijas pret senešalu.
— Viegli uzliesmojošs? — viņa jautāja. — Tas nozīmē, ka tas deg? Ūdens taču nevar degt!
Senešals nopūtās.
— Sis caurspīdīgais šķidrums nav ūdens, bet gan, kā jau teicu, parfīms, — viņš skaidroja. —Ja tam tuvina liesmu, tas aizdegas. Bet, ja parfīma pudelīte iekrīt degošā pavardā un sašķīst, liesmas ir tik spēcīgas, ka notiek eksplozija.
— Kas? — pārjautāja Rite.
— Eksplozija, sprādziens, kundze. Tas nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērkonam līdzīgs dārdiens.
Izgājuši no pazemes telpām, viņi šķērsoja plašu iekšējo pagalmu un pavisam drīz nonāca pie pilsētas mūriem. Uzkāpusi pašā augšā, Rite vēroja apkārtni, un Jastrins stāvēja viņai līdzās.
Ap saulrieta stundu pilsēta bija aplenkta no visām pusēm. Daligara vēl mirdzēja pēdējos saules staros, kas stiepās šurp no rietumu pamalē redzamajām Tumšo kalnu mugurām, turpretī austrumpusē, tur, kur atradās Varila, debesis jau bija tumšas kā tērauda plāksne — tur biezēja smagi mākoņi, pret kuriem mūru dzeguļi un torņi izcēlās rieta zeltījumā. Zem drūmajiem mākoņiem laidelējās kaijas vējā nekustīgi izplestiem spārniem, un arī to baltās spalvas saule bija iekrāsojusi zeltainas. Lejā pie uzbērumu vaļņiem plandījās karmīnsārtie pilsētas standarti. Dogonas straume atspulgoja pēdējos rieta starus, pārtapdama mirguļojošā gaismas lentē. Upe plūda no austrumiem uz rietumiem — tās ūdeņi bija atskrējuši no Varilas klajienes un steidzās tālāk uz Tumšajiem kalniem, sadalīdamies divos asimetriskos atzaros, kas no abām pusēm ieskāva salu, uz kuras bija uzbūvēta Daligara. Atteka, kura stiepās dienvidaustrumos no pilsētas un kuni Rite sākumā bija noturējusi par aizsarggrāvi, bija plata, lēna un dziļa, ūdens tajā bija zaļš un sastāvējies, tās krastos auga biezi niedrāji, bet tai pāri stiepās milzīgais paceļamais tilts, kuru Rite bija šķērsojusi, lai kā ķēniņiene ieietu pa vārtiem. Savukārt ziemeļpuses atteka bija šaura un tās krasti klinšaini — te ūdens brāzās straujš un nevaldāms. Arī paceļamais tilts pie Ziemeļu vārtiem bija daudz īsāks un šaurāks.
Tagad orki bija iekārtojušies jau abās upes pusēs. No Daligaras uz Tumšo kalnu pusi, aptuveni jūdzi zemāk par vietu, kur abas attekas atkal savienojās kopīgā straumē, Rite saskatīja senu koka tiltu, kas ļāva nokļūt no viena upes krasta otrā, nešķērsojot pilsētu: tieši šo ceļu pretinieku karaspēks bija izmantojis, lai ieslēgtu Daligaru aplenkuma lokā. Daligaras kareivjiem, kas bija pamesti vieni bez komandieriem un skaidrām pavēlēm, pašiem nebija pieticis prāta šo tiltu laikus nodedzināt.
Kā paskaidroja Jastrins, seno tiltu sedzot krāsotiem kokgriezumiem rotāts jumts un bareljefos esot attēlotas sira Ardvina uzvaras. Arī šīs gudrības Jastrins, protams, bija smēlies no Jorša.
Sāpes sagādāja pat Jastrina iznināts Jorša vārds, bet, lai Rite pati spētu to iznināt, viņai vajadzēja sakopot visus spēkus, cik jaudas, domāt par Erbrovu un nedzimušo bērniņu savā klēpī. Tikai tā viņa spēja jastrinam palūgt, lai tas pastāsta par sira Ardvina karošanas stratēģiju, lai vārdu pa vārdam atkārto visu, ko Joršs viņam stāstījis par uzvaru vainagotajām Ardvina cīņām. Lai arī cik runīgs būtu Jastrins, nu viņa runas plūdi izsīka: par sira Ardvina vadītajām kaujām viņš neko nezināja. Tik tālu viņi ar Joršu vēl nebija tikuši. Joršs bija paguvis vien pastāstīt, ka Ardvins bieži atkārtojis vārdus: "Es cīnās, izmantojot to, kas man ir" un "Es cīnos, tikai lai uzvarētu."
Rite lika šos vārdus atkārtot vēl divas reizes, lai pārliecinātos, ka dižā karavadoņa vārdi patiešām ir tik īsi. Šiem izteikumiem nebija nekādas jēgas, un Ritei no tiem nebija nekāda labuma.
— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir.
— Es cīnos, tikai lai uzvarētu.
