Rite juta, kā viņu atkal piepilda izmisuma šausmas. Nebija neviena cita, kas varētu vadīt pilsētniekus cīņā, taču viņai pašai nebija pat nojausmas, kāda stratēģija būtu liekama lietā un varbūt spētu pilsētu glābt. Viņa joprojām stāvēja uz mūriem un raudzījās lejā. Ilgās klusēšanas samulsināts, Jastrins devās prom — varbūt lai sameklētu kādu vērīgāku un pateicīgāku klausītāju.
Padošanās šķita vienīgais saprātīgais risinājums, taču Jastrins gari un plaši jau bija skaidrojis, ka saprātīgums nekādi nav uzskatāms par aplencējiem raksturīgu īpašību.
— Tos, kuri padodas paši, viņi nogalina vēl briesmīgāk. Daži to ir izmēģinājuši un saņēmuši sodu.
— Saņēmuši sodu? Kādu sodu? Kāpēc viņus vēl sodīt, ja viņi paši ir padevušies?
— Tie, kuri padodas, smagi aizvaino orkus, laupot tiem baudas, ko būtu sagādājusi cīņa. Laikam orkiem nepatīk, ja viņiem neļauj karot. Viņi ir karavīri, saproti? Ja ar viņiem neviens necīnās, viņi jūtas piekrāpti un aplaupīti. Un noskaišas.
— Noskaišas? — pārvaicāja Rite. Viņa nebija pārliecināta, vai pareizi sapratusi Jastrina teikto. Puika pūlējās runāt tikpat skaidri un smalki kā Joršs, taču ne vienmēr viņam tas izdevās.
— Noskaišas, — apstiprināja Jastrins.
— Man šķiet, ka viņi noskaišas arī tad, ja kāds ar viņiem cīnās vai mēģina izbēgt!
— Taisnība, — skumji atzina Jastrins. — Viņi ir ļoti viegli aizkaitināmi.
— Vai tu zini kādu paņēmienu, kas ļautu izvairīties no nāves orku rokās ?
— Protams, pilsētniekiem pašiem citam citu jānogalina. Reiz bija kāda pilsēta, kuras iedzīvotāji it visi paši laupīja sev dzīvību. Tas notika tais laikos, kad elfu karalistes vēl nebija ieguvušas varenību. Pilsētnieki paši cits citu nogalināja, un, kad ieradās orki, visi jau bija beigti un orki nevienam neko sliktu nevarēja nodarīt.
— Viņi droši vien briesmīgi noskaitās, — noteica Rite. — Viņi taču ir tik viegli aizvainojami!
— Tā gan, — ironiju nesaklausījis, atbildēja Jastrins. — Bet tur nu viņi neko vairs nevarēja iesākt.
Varbūt pat visdižākais ķēniņš vai visattapīgākais karavadonis šoreiz nespētu izgudrot glābiņu, kas būtu labāks par ieteikumu izdarīt pašnāvību, iekams orki ieņēmuši pilsētu, — vispirms izdzēst savu bērnu dzīvības, bet pēc tam pašiem pārgriezt sev rīkli, lai paglābtos no daudz ilgākām un krietni šaušalīgākām mocībām, kādām visus izdzīvojušos orki noteikti pakļautu pēc pilsētas sakāves.
Domas par kopīgu pašnāvību labu brīdi nodarbināja Rites prātu — tā šķita vienīgā iespēja, un Rite to apdomāja, līdz saule pavisam nozuda aiz kalniem, rietumpusē iemirdzējās pirmās zvaigznes un mākoņi austrumu pamalē izklīda.
Tad viņa no šīs domas atteicās, jo tā būtu gļēvulība.
Daligara mirs cīnoties, aizkavējot orkus un ļaujot tai pasaules daļai, kas vēl ir brīva no šīs nešķīstības, apbruņoties un sagatavoties pretuzbrukumam. Daligarieši mirs — mirs visi līdz pēdīgam bērnam un kraupainam sunim, līdz pēdīgai blusu apsēstai vistai, bet mirs cīnoties. Un cīnīsies viņi, cik ilgi vien spēs.
Viņas mīļotā meita un bērns, kuru viņa nes klēpī, mirs reizē ar viņu, un elfu cilts iznīks reizē ar Gaismas Kunga Ardvina cilti. Viņi mirs, bet tā nebūs gļēvuļu nāve. Viņiem nebija iespējas izvēlēties dzīvot vai mirt, taču viņi varēja izvēlēties: mirt kā cilvēki vai kā bezpalīdzīgi knišļi, ko vasaras pievakarē nobendē plaukstas sitiens. Katra izšautā bulta, katrs nokautais vai ievainotais orks sniegs cilvēku pasaulei vēl vienu dienu, lai tā varētu apkopot spēkus un gatavoties cīņai. Un ne jau tikai laiku daligarieši dāvās pārējai pasaulei: viņi dos citiem drosmi un paļāvību. Pie nometņu ugunskuriem, kaujas laukos, bezmēness naktīs, kad ticība sagrīļojas un nesāpīga nāve kļūst par neatvairāmu kārdinājumu, ļaudis stāstīs par Daligaru, par pilsētu, kura mira pretodamās, cīnīdamās par katru ielu, par katru māju, — un šie stāsti atkal modinās drosmi un atdzīvinās cerības.
Rite kāpa lejā no nocietinājumu sienas, lai atgrieztos pilī. Piepeši bērns viņas klēpī sakustējās, un viņa, aizkustinājuma pārņemta, apstājās. Kopš Jorša nāves viņa ne reizi nebija sajutusi bērniņa kustības. Rites acīs sariesās asaras.
Varbūt viss vēl nebija zaudēts. Varbūt liktenis gribēja, lai šis bērns tomēr piedzimst.
