Jastrins patlaban pūlējās iedvest drosmi bariņam zēnu un meiteņu, stāstot par Ardvinu, kurš varonīgi kāvies ar orkiem, lai gan katram no Ardvina kareivjiem pretī stājās desmit ienaidnieku… nē, pareizāk, tie cīnījās viens pret divdesmit, pret trīsdesmit, simtu desmit… un satrieca tos lupatu lēveros vienas vienīgas kaujas laikā… Ardvina kareivji bija kā vējš, kas aizmēž pelavas… Rite stāstījumu pārtrauca un rāmā, nosvērtā balsī pavēlēja, lai mazie klausītāji tūdaļ ceļas kājās un pavēsta pilsētniekiem, ka visiem, kas spēj nostāvēt un noturēt ieročus, nekavējoties jāsapulcējas pie arsenāla. Viņa, Daligaras ķēniņiene, Ardvina pēctece, pavēl izdalīt pilsētniekiem visus noliktavā esošos ieročus. Laukumā jāsapulcējas visiem. Arī sievietēm. Arī bērniem. Galu galā nekas nevar būt ļaunāks par to, kas viņus sagaidīs, ja orki pilsētu iekaros: nāve viņiem visiem ir lemta šā vai tā, bet tie, kuri vēlas, drīkst mirt ar ieročiem rokās. Tāpat Rite pavēlēja steigties pie akas un piepildīt ar ūdeni visus traukus — mucas, katlus un krūkas —, un ikvienam izsniegt blašķi ar tīru ūdeni — tad vismaz pirmajās dienās nevienu neapdraudēs slāpes. — Pirmajās dienās, — viņa mierīgi atkārtoja, lai uzsvērtu, ka nākamais rīts vēl nenesīs nāvi.
Šīs pašas pavēles viņa atkārtoja četriem sargkareivjiem, kuri joprojām drīzāk pieraduma, nekā vajadzības dēļ snauduļodami stāvēja pie mazās troņa zāles durvīm, apskāvuši savus šķēpus un noguldījuši galvu uz rokām. Kareivji pacēla skatienus un nopētīja Riti. Ieiedama pa monumentālajām dzelzs stiprinājumiem apkaltajām durvīm, Rite redzēja, ka tie jau nokratījuši no pleciem miegaino sastingumu un palēnām sāk kustēties. Nu vismaz atkal bija uzradies kāds, kurš dod pavēles. Kāds, kuram ir ieceres, kāds, kuram ir plāns, kāds, kurš ir gatavs uzņemties atbildību.
— Mums ir vadonis.
— Tas tak ir sievišķis.
— Labāk nekā nekas.
— Viņa ir uz grūtām kājām.
— Labāk nekā nekas.
— Bet bērna tēvs esot elfs. Un viņa pati ir Tiesneša vajāta noziedzniece. Elfa sieva. Bet mēs viņu esam izraudzījušies par vadoni.
— Ja pie vārtiem stāv orki, jāsamierinās ar to, kas ir. Un, ja viņa gaida bērnu no elfa, jo labāk.
— Labāk? Vai tad elfi nav nelieši un draņķi?
— Viņi ir īsti nešķīsteņi, toties māk tādas lietas, kas cilvēkiem ne sapņos nerādās. Un kaut ko droši vien prot arī šis sievišķis.
— Par kādiem nešķīsteņiem jūs te gvelžat? Vai tad neatceraties to sienā iekalto uzrakstu, ko Tiesnesis lika izdzēst?
— Runāja, tur esot bijis kaut kāds pareģojums. Paša sira Ardvina pareģojums.
— Tajā bija pieminēta elfa sieva. Manas svaines brālēns ir viens no rakstvežiem, un viņš teica: pareģojums vēstījis, ka Ardvina pēctece apprecēšoties ar pēdējo elfu.
— Kur tad tas elfs palicis?
— Tiesnesis viņu nogalināja. Man to pastāstīja puika.
— Tas ar kroplajām kājām?
— Tas pats. Puika arī teica, ka nogalētais elfs patiešām bijis pēdējais: viņa vārdā jau bijis ierakstīts tas, ka viņš būšot pēdējais. Elfiem parasti esot ļoti gari vārdi, kas uzreiz pasakot, kas kuram dzīvē būšot jādara.
— Vai nu sirs Ardvins, Orku Uzvarētājs, būtu licis kaut ko iekalt sienā, tikai lai sagādātu darbu akmeņkaļiem…
— Sievietes, kas gaida bērnu, jau tāpat iemanto īpašus spēkus. Bet elfi ir apveltīti ar maģiskām spējām. Sievietes, kuras grūtas ir padarījuši elfi, mēdz saukt par raganām, un viņām droši vien burvju spēju ir atliku likām. Varbūt arī šī ragana sāks burties, un orkiem uzlabosies raksturs.Vai arī mēs pēkšņi kļūsim par vareniem cīnītājiem un viņus uzvarēsim.
Rite ieklausījās. Vārdi elfs un ragana bija skaidri sadzirdami, taču tie tika izrunāti bez naida vai dusmām — varbūt tajos varēja samanīt mazliet nicinājuma, bet drīzāk mazliet cerību. Tad piepeši nekur vairs nedzirdēja vārdu raganā vienu pašu, bet it visur tas skanēja salikumā ar ķēniņienes titulu. Ķēniņiene Ragana. Balsis pieklusa. Cerības pieauga.
Troņa zālē neviena nebija.
Rite nolaida plaukstu uz Jorša zobena roktura un ar milzu pūlēm izvilka ieroci no maksts. Zobens acīmredzot bija kalts kareivim, kas augumā būtu garāks par Riti, — katrā ziņā grūtai sievai tas nebija paredzēts: tikai sakopojusi visus spēkus un satvērusi spalu abās rokās, viņa spēja atbrīvot asmeni no ietvara.
Beidzot viņa stāvēja, cieši saņēmusi ieroci abās rokās.
Asmens bija spožs. Tajā atmirdzēja lāpu gaisma. Tajā atspīdēja Rites seja, viņas melnās, dzirkstošās acis. Rite aplūkoja savu atspulgu. Ierocis bija pietiekami viegls, lai viņa spētu to cilāt. Visā asmeņa garumā abās pusēs pa viduslīniju stiepās dziļas gropes, kas ievērojami samazināja tā svaru. Turklāt daudzās stundas, ko Rite ik dienas bija pavadījusi jūras viļņos, viņas pleciem un rokām bija piešķīrušas vīra spēku. Arī tagad, kad lielu daļu stipruma bija jāvelta nedzimušā bērna nešanai, viņa tik un tā spēja noturēt zobenu un cīnīties.
Tad visas domas pagaisa.
Rite ieraudzīja ķēniņu. \
Vīzija parādījās tik spēji, ka Rite nodrebēja kā sitienu saņēmusi. Viņa sagrīļojās, taču neizlaida zobenu no rokām.
