Ķēniņa tēls piepildīja viņas prātu. Tas raudzījās Ritē no zobena iekšienes. Ķēniņa tēls piepildīja viņas dvēseli. Tam galvā bija tas pats zelta kronis ar efejzaru rakstiem, ko tagad nēsāja Rite, un rokā tam bija tas pats zobens, ko tagad turēja viņa. Ķēniņš rāms un spēcīgs sēdēja akmens tronī. Viņam plecos bija tumšs, ar zeltu un pērlēm izšūts apmetnis, kas krita smagās ielocēs, kurās gaisma un ēnas mijās gluži kā mēnesstaru apspīdētos jūras viļņos.
Tas nebija ģindenis, tas bija dzīvs cilvēks, drošs un spēcīgs vīrs, kurš raudzījās Ritē no viņas pašas vīzijas dziļumiem. Rite lūkojās pretī, taču nespēja skaidri saskatīt ķēniņa seju: tā grima puskrēslā. Ritei šķita, ka valdnieka ausis ir mazliet iesmailas. Vai viņš bija puselfs? Šis nicinājuma pilnais zaimu vārds saniknoja Riti. Viņa meklēja kādu citu, iederīgāku apzīmējumu, taču neatrada. Jupis viņu rāvis! Lai tad būtu puselfs. Galu galā tas bija ļoti precīzs vārds.
Vajadzēja tikai izrunāt to lepni, nevis kaunīgi. Puselfs: viņa izgaršo katru zilbi, it kā tās būtu medus lāses. Elfu prāts un cilvēku drosme. Elfu dvēsele un cilvēku spēks. Puselfs. Neuzvarams kā puselfs, stiprs kā puselfs. Tas izklausījās labi. Vajadzēja tikai pierast. Bērns klēpī sakustējās. Puselfs bija ķēniņš un sēdēja tronī ar viņas zobenu rokā un kroni galvā. Ķēniņš ilgi raudzījās uz Riti, un viņa juta, kā spēki aug.
Kas bija šis ķēniņš? Ardvins? Kurš gan cits, ja ne Ardvins, Gaismas Kungs, dižais karavadonis, kurš bija satriecis orkus un atkarojis Daligaru — atkarojis to pretēji visiem pareģojumiem, pretēji katrai loģikai, pretēji veselajam saprātam, kas ikvienam dotu padomu likties mierā un nodarboties ar kaut ko citu. Droši vien arī Ardvins bijis puselfs.
— Ardvin? — Rite nočukstēja.
Sirs pamāja, tad viņa apveidi izplūda, taču tēls nepazuda pavisam: tas palika attālā prāta nostūrī kā atmiņu ēna.
Viņš no orkiem nebūtu baidījies. Viņš būtu zinājis, kas darāms. Viņš Ritei bija atstājis vēsti. Divus zeņķu bandas vadoņa cienīgus izteikumus, kam droši vien kāda jēga piemita gan Ardvina laikos, gan šodien.
Viņu mēdz saukt par Gaismas Kungu. Gaisma. Uguns gaisma. Uguns dod gaismu.
Uguns. Risinājums bija uguns.
Rite no orkiem vairs nebaidījās. Viņa zināja, kas darāms.
No troņa atzveltnes viņa paņēma pērlēm un zeltā izšūto tumšo samta apmetni, uzmeta to plecos un sastiprināja uz krūtīm ar smagu zelta sprādzi. Apmetnis bija silts un viegls kā putna spārni. Tas viņai netraucēs ne jāt, ne cīnīties. Agrāk tas bija piederējis kādam ķēniņam, bet Ritei vajadzēja apslēpt savas sadriskātās drānas un piešķirt savam izskatam kaut nedaudz vairāk ķēnišķīguma.
Citu ķēniņu Daligarai šobrīd nebija.
Bet no tā, vai viņa izskatīsies pietiekami ķēnišķīgi, bija atkarīgs kaujas iznākums.
Ķēnišķīgums. Rite izgaršoja šo vārdu. Viņai bija jākļūst par ķēniņieni. Viņa bija ķēniņiene. Viņa to klusībā atkārtoja daudz reižu, pūlēdamās noticēt. Ķēniņš ir tas, kura dēļ citi ir gatavi iet nāvē.
Jorša sacerētajās traģēdijās, ko viņi visi vasaras vakaros mēdza spēlēt jūras malā, vienmēr darbojās arī kāds ķēniņš vai karavadonis. Tagad bija jādara tas pats: vajadzēja tēlot kareivīga ķēniņa lomu un vajadzēja to darīt tik pārliecinoši, lai nožēlojamais pavalstnieku bars patiesi noticētu, ka seko kareivīgam ķēniņam. Varbūt tad viņi uzvarēs. Vai vismaz mirs līksmāki. Ritei savās atmiņās bija jāatrod pienācīgs ķēniņa tēls un jāiedzīvojas tajā. Gluži kā spēlējot teātri.
Viņas mati bija pavirši nocirpti un kailā galva nošķiesta dubļiem un asinīm. Rite aplūkoja savu atspīdumu zobena asmenī un nosprieda, ka neizskatās pārliecinoši: šādi viņa pārlieku atgādināja ubadzi vai nelaimīgu bēgli. Viņa norāva vienu no baltajiem šķidrautiem, kas karājās līdzās tronim, uzsedza to galvā un tam pāri uzlika kroni. Nu viņas seju ieskāva gaisīgs mākonis. Jau atkal Ritei pretī no zobena lūkojās vīzijas ķēniņš. Tad redzējums nozuda — bija pienācis laiks iet cīņā.
Rite izgāja no mazās troņa zāles. Erbrova gulēja un nepamodās, kad māte, ienākusi guļamistabā, noliecās viņu noskūpstīt. Pils namzinis stāvēja sardzē pie durvīm un, viņai garām ejot, paklanījās.
Ķēniņiene Ragana atgriezās uz nocietinājumiem, taču pirms tam iegriezās pagrabstāvā un ātri saskaitīja pudeles ar parfīmu — maģisko šķidrumu, kas radīja liesmas. Trauki bija rūpīgi sakrauti kaudzēs, un to bija gandrīz divi simti. Kopā ar Riti aizvien bija vīzijas ķēniņš — tas bija apmeties kādā viņas prāta stūrī.
Bija pārāk grūti iedabūt zobenu atpakaļ makstī, turklāt arī nākamais mēģinājums to izvilkt būtu tikpat mokošs, un Rite nolēma turēt zobenu abām rokām, atspiedusi tā smaili pret zemi. Noraudzīdamās uz ienaidnieku neizmērojami plašo nometni, viņa stāvēja tādā pašā pozā kā senie akmens ķēniņi pils galerijā.
