Kareivji pamazām pulcējās laukumā — šaubu mākti, izbiedēti, izmisuši, taču vismaz ar ieročiem rokās. Visi lūkojās uz Riti, kura stāvēja, stalti izslējusies, ietinusies greznā apmetnī, kas vizēja kā jūra mēnesnīcā, un virs viņas rāmās, bargās sejas mirdzēja kronis, kas bija tikpat sens kā šī pilsēta.
Pilsēta bija nāves briesmās, taču viņiem bija ķēniņš, pareizāk, ķēniņiene. Tās kronis zaigoja vienīgās lāpas raustīgajā gaismā un plīvurs plandījās vējā kā karogs — viņu vienīgais karogs šai stundā, kas varēja izrādīties pēdējā. Ķēniņienes apmetņa pērles un zelts viegli zvīļoja. Un arī viņas zobens spulgoja šajā bezmēness naktī. Viņu ķēniņš bija sieviete, un daligariešiem atausa atmiņā sena patiesība, ka arī sieviešu dzimuma ķēniņi var valdīt šai pilsētā. Sensenos laikos tā jau bija gadījies. Un dažas no senlaiku ķēniņienēm bija bijušas raganas.
Tagad atkal pilsētai bija ķēniņiene Ragana.
Ķēniņiene, kas bijusi precējusies ar elfu, noteikti bija ragana.
Varbūt pilsētas liktenis vēl nebija izšķirts, varbūt tā vēl nebija lemta nāvei.
Rite nemīlēja Daligaru. Pareizāk būtu teikt, ka Daligaru viņa ienīda no visas sirds: šī pilsēta vienaldzīgi bija noraudzījusies, kā pakar viņas vecākus, šī pilsēta būtu līksmi uzgavilējusi, uzzinot par Jorša nāvi, ja vien kāds laikus būtu pavēstījis šos jaunumus. Tagad daligarieši skatījās uz Riti tikpat padevīgi un apbrīnas pilni, kā būtu uzņēmuši kādu no nemirstīgajiem dieviem, kas nokāpis no debesīm un ieradies viņu trūcīgajā tirgū, lai nopirktu pāris mārciņu saldo piparu. Rite nešaubīgi zināja, ka šie ļaudis patiesā priekā būtu nolūkojušies, kā viņu pakar, ja vien Tiesnesis nebūtu aizbēdzis, pametot pilsētu orkiem.
Daligara bija pēdējā no pilsētām, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.
Ļaudis, kas bija sapulcējušies šai laukumā, bija pēdējie, kuru dēļ Rite gribētu cīnīties un mirt.
Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, — bija teicis Ardvins. Rite cīnīsies kopā ar daligariešiem, kopā ar šiem gļēvuļiem un muļķiem, kurus nicināja vairāk par visiem citiem šīs pasaules iemītniekiem.
Rite palūkojās tālumā. Vējš bija aizrāvis projām arī pēdējo mākoņu skupsnu, un tagad debesis bija nedroši mirkšķinošu zvaigžņu pilnas. Mēness nebija, taču orku ugunskuri pietiekami izgaismoja apkārtējos līdzenumus un tuvējos pakalnus, padarot apkārtnes reljefu skaidri nolasāmu gluži kā karti, kurā izkaisītas gaismiņas.
Jastrins stāvēja Ritei līdzās, norādīja uz dažādu orku cilšu pārstāvjiem un rūpīgi aprakstīja katras paradumus, tradīcijas un vēsturi.
Ziemeļrietumos, aptuveni četrdesmit pēdu attālumā no mazā paceļamā tilta pie Ziemeļu vārtiem pie kuplu vītolu audzes bija apmeties pulks drukno orku no dienvidu līdzenumiem — šai vakara stundā tie jau bija pamatīgi sastrēbušies savu iecienīto miežu alu, kas stiprināts ar medu un kazu mēsliem. Saldais medus dzērējiem lika straujāk apreibt, bet sāļie kazu mēsli vairoja slāpes, mudinot dzert vēl un vēl. Šī orku cilts patlaban mielojās ar ilgi nostāvējušos kazas gaļu — patiesību sakot, gaļa bija ne tikai iesmakusi, bet jau sākusi trūdēt: ja gaļā iemetušies tārpi, tās gastronomiskā vērtība tikai pieaug, skaidroja Jastrins. Lai nedraudētu briesmas palikt bez ēdamā un dzeramā, orki vadāja sev līdzi nelielu kazu ganāmpulkus. Līdzi tika vadātas arī siena ķīpas — ilgajos pārgājienos tās uzsēja mugurā zirgiem, bet tagad bija sakrautas līdzās aplokiem. \
Rites skatiens ilgi kavējās pie siena kaudzēm. Ja sienam pielaiž uguni, tas deg.
Pusjūdzi tālāk uz dienvidiem bija iekārtojušies kalnu orki: augumā nedaudz mazāki, paši nedaudz trūcīgāki un — ja vien tas maz iespējams — arī nedaudz netīrāki. Viņu apmetne bija ierīkota starp upes ūdeņiem, kas nedeg, un tikpat nedegošiem izsusējušas gultnes oļiem, taču turpat aiz oļu joslas bija redzama izkaltusi, dzeltena zāle, kas gan deg ļoti labi. Arī kalnu orki bija aizmiglojuši prātu ar stiprinātu alu, bet slāpes pēc asinīm noslīcinājuši vīnā, kas ir tām vislīdzīgākais šķidrums. Dzērāji slikti cīnās un slikti dzēš ugunsgrēkus. Vajadzēja tikai pielaist uguni siena ķīpām pie kazu aplokiem, un ziemeļu vējš paveiks atlikušo darba daļu. Vienā mirklī orki būs ieslodzīti starp upes ūdeņiem un uguns liesmām, bet strauji un saprātīgi rīkoties tiem liegs iztemptā alus daudzumi.
Jo ilgāk Rites skatiens kavējās pie orku nometnes, jo možāk lakstīja cerības — tās šaudījās gluži kā uguns dzirksteles.
Tai pašā upes krastā, tikai vēl tālāk uz ziemeļiem, tur, kur sākās niedrāji, bija apmeties sevišķi milzīgs bars augumā sīko purvāju orku. Tie nēsāja zaļgani bālas ādas bruņas, un to ķiveres un vairogi bija izrotāti ar nezin kādu jūras plēsēju asajiem, smailajiem zobiem. Purvāju orku nometnē bija sakrautas mazās no ādas un zariem darinātās laiviņas, kuras no rīta pirmās dosies uzbrukumā un bez kurām šis uzbrukums nemaz nebūtu iespējams.
