Purvāju orki esot labi peldētāji, bija teicis Jastrins. Tiem bija vieglas bruņas, un, ja izceltos ugunsgrēks, tie varētu paglābties Dogonas ūdeņos, taču šīs pasugas orku bija ļoti daudz, un upe iepretī to apmetnei bija strauja un dziļa. Ne jau visi pēc tam spēs izkļūt krastā, un arī daļu ieroču tie noteikti zaudēs. Taču galvenais bija iznīcināt laivas — ja orkiem nebūs šo peldlīdzekļu, Daligara varbūt vēl kādu brīdi izdzīvos.
Tieši iepretī upes dienvidu krastā, vairīdamās sajaukties ar zemāku kārtu salašņām, bija apmetusies orku kavalērija. Šī karaspēka daļa iedvesa vairāk baiļu nekā visas pārējās kopā ņemtas. Kavalēristi nebija apdzērušies, tie, izrādīdami sātību un atturību, rāmi ēda svaigi medītu zvēru — visticamāk mežacūku — cepešus. Turpat blakus bija novietoti militārās inženiermākslas meistardarbi: katapultas, kas jau nākamajā dienā dedzinās Daligaru. Kavalēristi atradās nepareizajā upes krastā — vējš pūta no ziemeļiem, tātad uguni to nometnei vajadzēja pielaist no upes puses. Kādam vai kaut kam bija jādodas lejup pa straumi pretī šiem orkiem. Eksplozija nozīmē, ka liesmas skrien uz visām pusēm un atskan pērkonam līdzīgs dārdiens, bija teicis senešals. Būtībā nebija nemaz tik grūti pildīt ģenerāļa pienākumus. Vajadzēja tikai atrast pareizos ieročus un aprēķināt ienaidnieku izvietojumu attiecībā pret vēja virzienu. Lejā nocietinājumu pakājē plandījās pilsētas standarti. Tikai tagad Rite ievēroja, ka šie karogi ir šauri un gari.
Pienāca sardzes priekšnieks un pavēstīja, cik lieli ir pilsētnieku spēki. Karavīru bija atlicis pavisam maz: aptuveni piecdesmit kājnieku un pusducis jātnieku. Šie seši bruņinieki bija piederīgi aristokrātijas zemākajam slānim, ģimenēm, kas salīdzinoši nesen bija ieceltas dižciltīgo kārtā, — Tiesnesis nebija vēlējies, lai šie vīri dodas viņam līdzi gūstīt elfu. Tātad pilsētā bija atlikuši septiņi zirgi, ieskaitot Enstrīlu.
Rite pavēlēja izgatavot nelielus plostus un uz katra salikt divus desmitus smaržu pudelīšu. Tāpat viņa deva rīkojumu sagādāt lāpas. Atlikušos parfīma traukus" viņa sadalīja jātniekiem — kopumā septiņiem, ieskaitot viņu pašu. Katrs no jātniekiem saņems ap duci smaržu pudelīšu, lāpu un ar viegli uzliesmojošo šķidrumu piesūcinātu karogu. Plāns bija gaužām vienkāršs: nolaist mazo ziemeļu tiltu, izjāt no pilsētas un, izmantojot parfīmu, garās standartu strēmeles, pudeles un vēju, aizdedzināt visu, ko vien iespējams, bet galvenais — iznīcināt laivas. Tad aizauļot līdz koka tiltam, kas lejāk savieno upes krastus, un iznīcināt arī to, lai aplencēju karaspēka daļas nošķirtu vienu no otras. Tai pašā laikā vajadzēja ielaist upē plostus ar ugunīm un smaržpudeļu kravu: straume tos nesīs lejup, vējš piedzīs krastā tieši pie niedrājiem, un, ja kaut mazliet paveiksies, niedrāji aizdegsies. Tika nolemts uz katra plosta sakraut nelielu ugunskuru no žagariem, kas salaistīti ar parfīmu, bet pašā vidū novietot divus desmitus pilnu pudeļu, kuru kakliņi atbrīvoti no zīmoglakas.
Rite visiem izskaidroja, ka citas iespējas nav. Vajadzēja cīnīties jau šonakt.
Citādi rīt pilsēta kritīs. Daligarā nav ieroču, kas varētu stāties pretī katapultām un apturēt to raidītās ugunsbumbas.
Citādi neizdosies iznīcināt daudzos dučus vieglo laiviņu. Un pavisam drīz orki neapturami rāpsies augšā pa pilsētas mūriem.
Jau rīt pilsēta kritīs, ja vien daligariešiem neizdosies izcīnīt tai tiesības dzīvot. Tāpēc viņi izjās no pilsētas. Viņiem izdosies.
Viņi uzvarēs, uzvarēs pilsētas vārdā. Viņi cīnīsies, domājot par bērniem, kas šai vakarā aizmiguši, ticēdami, ka rītdiena būs.
Viņi cīnīsies un uzvarēs, domājot par visiem, kuri šo pilsētu pametuši' kā vecu, nevajadzīgu lupatu. Viņi uzvarēs. Un pilsēta dzīvos. Viņi paliks dzīvi kopā ar pilsētu.
Visu sejas bija pievērstas Ritei — viņā raudzījās ne tikai bruņinieki, bet arī sargi, senešals un visi pārējie daligarieši. Rite saprata, ka jāturpina runāt. Sākumā viņa atkārtoja to, ko parasti teica varonīgie karavadoņi liedagā iestudētajās izrādēs. Nākamajos gadsimtos ikreiz, kad neredzēti spēcīgs un nežēlīgs karaspēks atkal aplenks kādu zemi, aplenktie, sasēduši pie ugunskuriem, atgūs drosmi, pieminēdami viņus un viņu jājienu šai vējainajā naktī.
Viņi uzvarēs.
Lai ikviens atceras, ka ticība ir kopā ar viņiem. Vai pareizāk būtu bijis teikt citādi? Šis izteikums nebija īsti skaidrs, toties labi izklausījās. Un galu galā, ja daligarieši bija pamesti gluži vieni un bez sabiedrotajiem, bija labi apzināties, ka vismaz ticība ir kopā ar viņiem. Rite īsu brīdi prātoja, vai vajadzētu piebilst, kas īsti tā ir par ticību, bet tad nosprieda, ka labāk runāt tikai vispārīgos vilcienos un strīdīgās detaļās neielaisties.
Taču tad viņa pārtrauca atkārtot no izrādēm iegaumētos vārdus. Un teica, lai ikviens ik brīdi paturot prātā tā cilvēka seju, par kuru cīnīšoties, — viņa atcerēšoties savu meitu ik brīdi, kad uzmākšoties baiļu kārdinājums.
