Līdz rītausmai vēl bija tālu, kad jātnieku pulks bija gatavs pamest pilsētu. Kad vajadzēja sēsties zirgā, Rite iedomājās, ka vēl reizi vajadzētu aizsteigties noskūpstīt Erbrovu. Varbūt tā būtu pēdējā reize. Tomēr viņa šo domu atmeta. Tā pavisam viegli varētu zaudēt drosmi. Viņa klusībā vēlreiz atkārtoja, ka būs divu dzīvu bērnu māte. Ja pēc šīs nakts paliks dzīva gan viņa pati, gan Erbrova, viņām priekšā būs visa dzīve un apskauties laika pietiks.
Vēl viņa iedomājās, vai auļi zirga mugurā nekaitēs nedzimušajam mazulim, bet tad atjēdzās, ka savā klēpī nes Jorša bērnu. Un tas nozīmēja, ka pēdējais elfs joprojām ir kopā ar viņu. Viņa pati bija Ardvina mantiniece, un kopā ar viņu bija elfu cilts mantinieks — viņa varēja tikai uzvarēt. "Es cīnos, tikai lai uzvarētu," nozīmēja tieši to: tas, kurš droši tic uzvarai, cīnās bez bailēm, un tas, kurš cīnās bez bailēm, uzvar. Skaidrs un spilgts prātā atgriezās vīzijas tēls. Ķēniņš viņai uzsmaidīja.
— Es cīnos, izmantojot to, kas man ir, un tikai lai uzvarētu! — iesaucās Rite, iesēdusies sedlos, un viņas nožēlojamās karadraudzes vīru nomāktās sejas kļuva gaišākas.
Katrā ziņā smieties neviens nesāka.
Viņa pūlējās atcerēties, ko teikušas dižās ķēniņienes Jorša sacerētajās drāmās, kas tomēr nebija tik muļķīgas kā viņas pēdējais izsauciens.
— Es esmu tikai trausla sieviete, — viņa atcerējās īstos vārdus, kas šai brīdī šķita īpaši patiesi. — Bet es… Bet man… — Kā gan, sasodīts, vajadzēja šo frāzi pabeigt? — Bet man ir ķēniņa kuņģis..,
Nē, kuņģis tas tomēr nebija. Kā vajadzēja teikt? Ritei mūždien juka visu ķesku un ķidu nosaukumi: anatomijas zinātājs bija Joršs, bet viņš galu galā zināja visu. Kurš gan bija tas iekšējais orgāns, kurā saskaņā ar seno menestreļu apgalvojumiem mājojot drosme?
Taču klausītājiem bija paticis arī šis kļūdainais izsauciens. Ķēniņiene uzdrošinājās dzīt jokus. Tas bija uzmundrinošāk par kaujas ragu pūtieniem. Pat Ardvins nebija atļāvies būt tik pārdrošs.
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa plaušas… — Rite mēģināja vēlreiz.
— Jāāā! — atbildēja daudzbalsīgs koris.
Arī šis apgalvojums nebija īsti pareizs, bet skanēja labi. Ja jau viņai pašai visas iekšas šķita vienādas, varbūt tās neatšķir arī daligarieši.
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa aknas… — Šoreiz gan viņa trāpīja nosaukt īsto drosmes mājokli.
Un pūlis atbildēja ar vētras cienīgiem auriem. Lai arī teiciens bija pareizs, Rite izmēģināja vēl vienu variantu, kurš izklausījās vēl labāk:
— Es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds! — iesaucās Rītausma, Daligaras ķēniņiene. — Manī pukst Ardvina sirds! Es uzvarēšu, uzvarēšu savu bērnu, uzvarēšu jūsu visu vārdā!"Mēs uzvarēsim!
Šie vārdi kļuva par patiesību. Bailes pagaisa. Viņai pāri vēlās ļaužu izsaucieni un to spēks, tie piepildīja viņu. Viņas krūtīs patiesi pukstēja Ardvina sirds. Viņa uzvarēs tāpat kā senlaiku ķēniņš.
Šai brīdī, droši vien izsalkuma mudināts, pametis pils kambari, kur gulēja Erbrova, pa logu, spalgi iekliegdamies, izlaidās Angkēls un smagi nosēdās Ritei uz pleca. Viņa ierašanos sveica skaļi sajūsmas saucieni.Ķēniņiene Ragana, Ardvina mantiniece, bruņojusies ar elfu zobenu, dosies cīņā ar ērgli uz pleca, un kronis viņas galvā starot staroja. Tās bija zīmes, kas solīja daligariešiem veiksmi. Vismaz tās bija viņiem labvēlīgas. Vēl kopā ar viņiem bija ticība, lai arī ko tas nozīmētu. Un viņi cīnīsies, lai uzvarētu.
Ūdenī tika nolaisti plosti ar uguns kravu, un tai pašā brīdī nolaidās tilts un atvērās Ziemeļu vārti. Atšķirībā no paceļamā tilta pie Dienvidu vārtiem, kas bija milzīgs, lēns un skaļš, šis ziemeļpuses tilts, kas stiepās pār straujāko un šaurāko Dogonas atzaru, bija neliels, pavisam kluss un ātri nolaižams. Turklāt, par laimi, tiltu ieskāva pilnīga tumsa, jo to neapspīdēja ne lāpas, kas liesmoja uz pilsētas nocietinājumiem, ne orku nometnes ugunis.
Orki viņus pamanīja tikai tad, kad viņi jau auļoja pāri nolaistajam tiltam. Sargi paguva tiltu atkal uzraut augšā, iekams pirmais no orkiem bija piesteidzies un paguvis spert uz tā kaut soli. Rite dzirdēja, kā tilts viņai aiz muguras atkal aizdara pilsētas vārtus un sev par šausmām apjēdza, ka nonākusi ienaidnieku ielenkumā, kur glābiņa nav un nebūs. Taču atkal parādījās vīzijas ķēniņš un uzsmaidīja. Viņa tiks galā. Viņa cīnās, tikai lai uzvarētu.
