Orki helebardes smailē bija uzsprauduši nogalinātā bruņinieka galvu. Rite bija vērojusi viņa ieplestās, tukšās acis un vasarraibumus, ko nāve bija izbalinājusi līdz skumji dzeltenīgam tonim. Visapkārt bruņiniekam uz līdzīgiem pīķiem bija saspraustas to vīru galvas, kuri bija stāvējuši sardzē pie signālugunīm un, noziedzīgas nolaidības dēļ nesaņēmuši pavēli atkāpties, bija palikuši savos posteņos un sagaidījuši nāvi. Turklāt pīķi bija izrotāti ar ēdamlietu virtenēm — tur karājās sīpoli un desas, kam bija jāvairo aplenkto izmisums un pazemojums; bet varbūt virtenes lielīgi pauda orku nicinājumu pret nāvi, vienaldzību pret visu šausmīgo, jo tie tik un tā netraucēti mielosies ar ēdmaņu, kura bijusi par barību arī mušām, kas tikpat kāri rijušas nogalināto vīru acābolus.
Orki viņu jau bija gaidījuši un tūlīt pazina. Kā nepārprotama ķēnišķības zīme Ritei galvā joprojām bija kronis, bet, kas vēl ļaunāk, rokās viņa turēja Erbrovu, un tagad orki bija ielāgojuši arī meitenes izskatu. Viņa itin kā bija pakāpusies uz mūriem un skaļi iesaukusies, ka Daligarā komandē sieviete, kura bezgalīgi mīl mazu meiteni ar melnām matu sprogām un zilu uzsvārci.
No žestiem, kas lielākoties tika vērsti pret meiteni, Rite saprata, cik mazos gabaliņos orki Erbrovu sasmalcinās un cik lielu prieku viņiem šī nodarbe sagādās. Viņai atkal sareiba galva, apjēdzot, ka tā, kura viņai ir vislielākais dārgums pasaulē, citiem ir tikai nožēlojams kukainis, kas jānospiež pēc iespējas drīzāk.
Kāds no Rankstraila vīriem jau bija ķēries pie pavēles pildīšanas, un, ejot pāri laukumam, Rite uzdūrās pēdējā uzbrucēja bezgalvainajam rumpim — šis orks pirms nāves bija paguvis ieskatīties Ritei acīs. Viņai atkal uzmācās nelabuma vilnis. Pūlēdamās to apspiest, viņa nikni iespēra orka apaļajam vairogam. Tas bija smags, darināts no koka, ar aprūsējušu dzelzs umbonu. Kad vairogs no spēriena apvēlās, Rite ieraudzīja, ka tas viscaur klāts kokgriezumiem. Viņa izbrīnīta pieliecās, lai aplūkotu tuvāk sarežģītos rakstus, ko veidoja ģeometriskas figūras, kas savijās, krustojās, atkārtojās vienmēr vienādas un aizvien citādas. Bērns klēpī sakustējās.
Rite sardzes priekšniekam deva pavēli ieviest visstingrāko kārtību sardzes posteņos. Pat niecīgākai neuzmanībai sekas varēja būt pilsētas nopostīšana, tāpēc katru šādu pārkāpumu vajadzēja bargi sodīt. Sarg' kareivju pienākums ir ziņot par katru ienaidnieku, kurš pienāk mazāk nekā desmit olekšu attālumā no upes. Jau šovakar pie asajiem pīķiem mūru augšdaļā jāpiekar lukturi, lai pilsētas sienas un upe būtu apgaismotas visu nakti un orki nevarētu negaidīti uzbrukt.
Rite no visas sirds gribēja steigties pie Erbrovas un ne jau tikai mierināt viņu pēc briesmīgajiem orku draudiem — meitene tos bija dzirdējusi un varbūt arī sapratusi. Erbrovu vajadzēja mierināt arī tāpēc, ka Rite tik nepieklājīgi (kā būtu teicis Joršs) bija izturējusies pret Austru, kura neizprotamu iemeslu dēļ — visticamāk tāpēc, ka pēc izskata līdzinājās Joršam, — meitenei laikam ļoti patika.
Taču jau atkal Rite nevarēja darīt to, ko gribēja. Citas lietas bija daudz steidzamākas. Viņas priekšā nostājās senešals. Pilsēta esot neieņemama, taču tai draudot bads. Pārtikas pietiekot labi ja divpadsmit dienām. Ja ēdamais tiks sadalīts un lietots taupīgi, varbūt izdošoties izvilkt mēnesi, taču nekāds patīkamais mēnesis tas nebūšot. Eļļas, kviešu, pupu, auna zirņu un kukurūzas miltu krājumi bija sadeguši. Bija atlikuši tikai iekrājumi, ko saimnieces turēja mājās: mazliet sālītas cūkgaļas, rozīnes, medus, milti — taču nekas daudz. Pārvēršot cepešos jaunpienācēju jājamlopus, paredzamo dzīvošanas laiku varbūt izdotos pagarināt līdz pusotram mēnesim, taču šādas ieceres noteikti izraisītu strīdus ar zirgu īpašniekiem, no kuriem neviens neizskatās kā labsirdības vai dāsnuma iemiesojums.
Ķēniņiene pavēlēja saskaitīt visus daligariešus, ieskaitot bēgļus un patvēruma meklētājus, īpaši norādot, cik katrā ģimenē ir mazu bērnu; tāpat viņa pavēlēja saskaitīt un iegrāmatot ikvienu pilsētas zosi, vistu un balodi, ieskaitot pat tikko izšķīlušos cāļus. Viņi izmantos visus krājumus.
