Gaisā parādījās ērglis ar zili baltiem spārniem, — Kapteinis nekad agrāk nebija redzējis ērgli ar šādu krāsu spalvām. Izbrīna pilni sačukstējās arī viņa karavīri. Ērglis apmeta dažus lēnus lokus un nosēdās uz pleca ķēniņienei Raganai. Mazā meitene no visa spēka apskāva putnu un paslēpa seju starp tā spalvām.
Uz mūriem atskanēja kliedzieni. Vairākas balsis atkārtoja vīriešu vārdus: Favols, Karols, Airols… Tā vārdus mēdz izrunāt, nevis kādu aicinot tuvāk, bet pārsteigumā atpazīstot pēc ilgākas šķiršanās. Viens no sargkareivjiem pavērsās pret ķēniņieni.
— Mana kundze! — viņš tai uzsauca. — Nāciet un paskatieties! Viņi…
— Viņi ir-nocirtuši galvu bruņiniekam, kurš krita pirmajā kaujā. Un arī visiem kareivjiem, kas stāvēja sardzē pie signālugunskuriem. Kundze! Nācies, paskatieties, ko orki izdarījuši ar viņu galvām!
Lizentrails kopā ar Trakrailu atkal stāvēja līdzās Kapteinim.
— Ei, Kaptein, — viņš jautāja, — vai tad agrāk viņi neko tādu nav redzējuši, ja jau tik briesmīgi šausminās?
Laukumā atskanēja vaidi un raudas, neskaitāmas reizes atkārtoti, izmisīgi nē un atkal vārdi: Favols, Karols, Airols…
— Tās droši vien ir nogalināto tuvinieces. Mātes un sievas, — noteica Trakrails un iesaucās: — Neļaujiet viņām kāpt augšā! Nelaidiet viņas to skatīties!
Ķēniņiene pavērsās pret Trakrailu un mirkli viņu uzlūkoja, tad pagriezās pret sievietēm, gribēdama tās aizkavēt vai mierināt, taču jau bija par vēlu: tās steidzās augšā pa stāvajiem akmens pakāpieniem. Ķēniņiene viņām sekoja, taču bija pārāk lēna. Viņai rokās bija meita un uz pleca ērglis, un to abu svars papildināja grūtniecības smagumu. Ķēniņienei nopakaļ steidzās arī kāds vecs augstmanis.
Nu sievietes raudāja klusi un izmisīgi, kliedzieni bija noklusuši. Ķēniņiene aizelsusies sasniedza stāvo kāpņu augšējo pakāpienu, un viņai vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai atgūtu elpu. Tīd viņa piegāja pie dzeguļu robotās malas, un viņai atkal aizrāvās elpa: viņa nobālēja, varbūt viņai uzmācās nelabums, bet no apakšas, no orku nometnes atskanēja rupji izsaucieni un draudi, kas, lai būtu saprotamāki, tika izrunāti cilvēku valodā.
Ķēniņienes meita ieraudājās. Ķēniņiene atdeva meitu augstmanim, kurš to tūdaļ aiznesa projām, bet pati piesteidzās sievietēm, mierināja tās un mudināja kāpt lejā no nocietinājumiem.
— Prom, prom no šejienes! Apraudiet viņus kādā citā vietā! Apraudiet viņus, atceroties kā spēcīgus un dzīvus vīriešus! Kundze, jūs taču atceraties, kāds jūsu vīrs bija tai dienā, kad jūs apprecēja? Tad neskatieties vairs uz viņa līķi, ko apgānījuši orki, un šim apgānījumam vairs nebūs nozīmes. Kundze, vai atceraties pēdējo reizi, kad dēls jums uzsmaidīja? Atcerieties to un neskatieties tur lejā! Orki grib piesiet jūsu skatienu, bet jūs liedziet viņiem to prieku! Novērsieties, neskatieties!
Sievietes cita pēc citas kāpa lejā. Raudāšana pieklusa.
Taču orki bija paguvuši ieraudzīt meiteni. Tagad viņi zināja, ka Daligaras ķēniņienes visvājākā vieta ir maza meitene ar zilu uzsvārci un melnām matu sprogām.
Kapteinis klusi cerēja, ka ķēniņienei nekad nenāksies nožēlot šo uz mūriem pavadīto brīdi.
Ķēniņiene bija bāla, viņa pagriezās pret Kapteini un pilsētas sardzes priekšnieku.
— Visiem orkiem, kas nonāk jūsu rokās, lieciet nocirst galvu, — viņa pavēlēja. — Sāciet ar tiem, kas šodien tika nonāvēti te, laukumā. Vienam galva no rumpja jau ir atdalīta, un jums tikai jātiek galā ar pārējiem līķiem. Rīkojieties ar viņu galvām tāpat, kā viņi izrīkojas ar mūsu nogalināto vīru galvām. Nekavējoties!
Mazā meitene atkal gauži ieraudājās, un šķita, šīs raudas nekad vairs nenorims.
— Nocērtiet galvu visiem līķiem, — pavēlēja Kapteinis, — un uzspraudiet galvas pīķos tāpat, kā dara viņi, un pīķus nostipriniet labi redzamā vietā.
— Kaptein, viņi galvas mēdz apkabināt ar ēdamlietām, bet mums to nav.
— Izrotājiet tās, kā gribat. Galvenais, lai izskatītos iespaidīgi.
Daudzi no Rankstraila vīriem uzņēma šo pavēli ar mežonīgiem piekrišanas saucieniem, un sevišķi skaļu atbalstu pauda rūķi.
Lizentrails klusēja, un Trakrails mēģināja pretoties.
— Kaptein! — viņš čukstēja. — Mēs tā nekad agrāk neesam darījuši.
— Bet tagad darīsim, — atcirta Kapteinis. —Ja tie nezvēri baidās vienīgi izskatīties smieklīgi, pastaigājoties pa Mirušo valstību, tad mēs viņiem šīs bailes iedzīsim.
Ritei bija nelaba dūša, kad viņa atkāpās no dzeguļiem un atgriezās laukumā.
