Ēdis tauriņus, sikspārņus un zirnekļus. Ikvienai ģimenes mātei, kuras īpašumā vēl ir kaut nedaudz medus, ir jāiemācās šai saldajā vielā karamelizēt prusakus, kuri patiešām ir barojoši, pat būdami normāla izmēra, bet Daligarā šie kukaiņi bija padevušies sevišķi lieli. Rite kopš bērnības nebija aizmirsusi, ka pils pagrabos čum un mudž žurkas, un bija pārliecināta, ka tās, pildītas ar sausiem kastaņiem, varētu būt īsts gardums. Vēl gandrīz katra smalkāka nama baseinā mājoja zelta zivtiņas, ko galminieki bēgot bija aizmirsuši paķert līdzi, bet sprostos bija palikuši neciešami tarkšķīgie papagaiļi. Lai visiem tiek izdalīti loki un lai ikviens pilsētnieks, kam tas ir pa spēkam, iemācās šaut. Tādas prasmes noderētu gan kaujās, gan cenšoties papildināt daligariešu ēdienkarti ar upes kaijām. Aplenkums ziemeļu pusē bija pārrauts. Jaunpienācēji, proti, Kapteiņa kavalērija nelielās grupās varēs palaikam pamest pilsētu, lai patrulētu ziemeļu krastā un nepieļautu, ka loks noslēdzas no jauna, pie viena tie varēs medīt un paši sagādāt sev iztiku. Palūkojoties šo vīru sejās, ikvienam bija skaidrs, ka mežā tie neapmaldīsies un arī, sastapuši kādu mežakuili, ļekas vaļā neliks.
— Kundze, — atkal ierunājās senešals, — ļaunākais ir tas, ka mums nav ūdens. Aka ir gandrīz izsīkusi, bet upes ūdeņus orki ir piegānījuši tik briesmīgi, ka, tos dzerot, varētu izcelties slimības.
Nu gan Rite nezināja, ko atbildēt: ūdens trūkums bija neatrisināma problēma. Ne velti orki tik lielas pūles veltīja upes piedraņķošanai.
Te atskanēja Jastrina balss.
— Ūdeni var šķīstīt, — viņš teica. — Ūdeni var šķīstīt ar uguni.
Viņam to esot izskaidrojis Joršs. Ne tikai izskaidrojis, bet arī uzzīmējis liedaga smiltīs bildīti ar vajadzīgajiem rīkiem, un tieši tādus Jastrins esot redzējis, kad viņi pagrabā gājuši cauri tai vietai, kur taisīts parfīms.
— Retortes? Tvaicēšanas iekārtas? — jautāja senešals.
Jā, tieši tā ūdens šķīstīšanai vajadzīgos traukus saucot.
Rite pateicās debesīm par Jastrinu, viņa atmiņu, prātu un drosmi. Arī viņš cīnījās, izmantojot to, kas viņam ir. Viņa kājas bija neveiklas, toties gars spēcīgs, — un Joršam bija taisnība, par šo puiku bija vērts rūpēties un karot, it kā viņš būtu pašas bērns.
Atlikušo dienas daļu Rite pavadīja kopā ar senešalu un Jastrinu. Vēl nebija satumsusi nakts, kad viņiem jau bija izdevies tikt skaidrībā, kā darbojas tvaicējamās ierīces: lai arī lēnām, pa pilienam vien un izmantojot visu pieejamo malku, viņi tomēr spēs attīrīt upes ūdeni. Lietojot ūdeni taupīgi un cerot, ka vismaz kādu reizi nolīs lietus, varbūt izdosies uzveikt ari slāpes.
Kad Ritei beidzot izdevās tikt līdz saviem apartamentiem, Erbrova jau sen bija aizmigusi. Pils namzinis Ritei pavēstīja, ka meitene esot kārtīgi paēdusi, un arī viņai cēla priekšā vakariņas: ēdienu, ko pats nodēvēja par "debesu zaķi, kas pildīts ar rozīnēm un pīniju riekstiņiem un servēts uz maurloku paklāja". Šķīvis bija balts ar zelta rakstiem, un tam līdzās bija novietots mazītiņš sudraba nazītis un mazītiņa sudraba dakša, ko Rite, ar rokām stūķējot mutē ēdienu, ieinteresēti nopētīja, prātodama, kādam mērķim gan šie rīki te nolikti. Līdz pat šai vēlajai vakara sjundai viņa nebija pamanījusi, ka ir tik ļoti izsalkusi — galu galā viņai bija jāēd par diviem.
"Debesu zaķis", iespējams, bija visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad bija baudījusi, un viņa to pavēstīja arī vecajam namzinim, kurš laimīgs pasmaidīja.
— Kur jūs tos sikspārņus nomedījāt? — Rite ar pilnu muti jautāja. — Un kā jums izdevās tik gardi karamelizēt spārniņus?
— Pagrabstāvi ir sikspārņu pilni, mana kundze, — apmierināti atbildēja vecais vīrs. —Bet, lai spārni būtu tik kraukšķīgi, mēs tos sutinām medus un citrona sulas maisījumā. Līdzīgās attiecībās mēs medu ar citrona sulu sajaucam, karamelizējot rožu ziedlapiņas. Zināt, kundze, es biju gaužām izmisis, jo mūsu pieliekamie kambari ir tukši kā izslaucīti. Šodienas ugunsgrēki pili neskāra, taču tās pieliekamos netaupīja bēgošie galminieki — viņi paķēra līdzi visu, ko vien varēja aizvest. Par laimi, dižkundze Austra man ieteica pagatavot pagrabu sikspārņus. Man pašam nemūžam nekas tāds nebūtu ienācis prātā. Bet izrādījās, ka šo lidoņu gaļa ir vēl maigāka nekā trusim — tieši tā, kā man tika teikts.
— Dižkundze Austra? — pārvaicāja Rite.
Ko gan Austra var zināt par sikspārņiem? Viņa taču uzaugusi puķu pilnā dārzā, mielojoties ar visizsmalcinātākajiem gardumiem. Viņai taču nekad nav bijis jācīnās ar badu un jāmedī visnotaļ atbaidošas radības, kas mitinās tumšās vietās.
— Jā gan, — apstiprināja namzinis. — Tieši viņa ar savu loku nošāva vakariņām nepieciešamos dzīvniekus un ieteica tos noplucināt sālsūdenī, lai tiem būtu vieglāk novilkt ādu. Pārsteidzoši, ka pārticībā un, es pat teiktu, izšķērdībā uzaugusi meitene zina šādas gudrības.
