Jaunās ziņas spēji mazināja Rites prieku par gardajām vakariņām — garša vairs nešķita tik izcila, taču tas nebija pietiekams iemesls, lai nenosūkātu pat vissīkāko kauliņu. Kamēr Rite ēda, atbalstījusi elkoņus uz intarsijām rotātā galda un abās rokās turēdama sikspārņa cepeti, Ķēniņu pils namzinis viņai līdzās nolika īsu pusmēness formas zobenu — tā spals bija smags, darināts no akmens un vara, un tam sadilušā un nepārprotami loti vecā ādas saitē bija piestiprināta nefrīta lodīte, kurā bija iegravēts austošas saules attēls. Tikpat veca un sadilusi kā ādas saitīte bija arī dīvainā zobena maksts. Pats zobens un nefrīta kareklis gan bija laika zoba neskarti, lai arī kāds būtu to vecums.
Rite uzlūkoja šos priekšmetus, un no domas, ka tie tagad pieder viņai, sajuta reibinošu prieku, itin kā būtu atguvusi kaut ko pazīstamu un mīļu. Likās, zobena pats mudina, lai to paņem rokās un noglāsta. Tā Ritei vēl nekad nebija gadījies.
Viņa pievērsa namzinim vaicājošu skatienu.
— Tas kādreiz piederēja siram Ardvinam, mana kundze, — vecais vīrs atbildēja uz neizteikto jautājumu. — Zobens ir vienīgais, kas mums no viņa atlicis. Visi pārējie ķēniņa ieroči, arī garais zobens un bruņas ir apglabātas kopā ar viņu. Vienīgi šīs lietas palikušas mums. Esmu laimīgs, ka jūs priecājaties tās saņemt. Ja dižkundze Austra man nebūtu to ieteikusi, man pat prātā neienāktu tās sameklēt un atdot jums.
Pirms gulētiešanas Rites pēdējā pavēle bija sagādāt jaunu apģērbu Erbrovai — jebko, kas nebūtu gaiši zils un piesegtu matu sprogas. Ķēniņu pils namzinis atcerējās, ka ir saglabājis visas drānas, ko bērnībā valkājusi dižkundze Austra. Aubītes bija baltas, bet kleitiņas karmīnsarkanas. Doma, ka Austra ir uzņēmusies sargeņģeļa lomu, Riti dzina vai izmisumā, taču viņa bija ar mieru pieņemt tās vecās drēbes, lai tikai padarītu savu meitu grūtāk atpazīstamu.
Beidzot Rite tika līdz guļvietai un atlaidās zem sniegbaltās segas blakus savai meitai, kas pamodās un viņu apskāva. Rite ilgi palika nomodā, izbaudīdama prieku būt līdzās meitai un klusi skūpstīt tās melnās sprogas, tāpat kā viņas pašas cirtas kādreiz bija skūpstījusi māte, tāpat kā reiz bija darījis Joršs. Erbrova atkal aizmiga, un arī Rite aizvēra acis un iegrima saraustītā, nemierīgā miegā, kur atmiņu ainas un murgi mijās ar neizprotamām vīzijām.
Dienas ritēja lēnas.
Sākumā spēcīgāks par grūtībām bija jūsmīgs uzbudinājums. Pilsēta bija raudzījušies nāvei acīs, tāpēc būt joprojām dzīviem šķita necerēta un brīnišķīga dāvana, kuras dēļ it visur valdīja prieks un svētku noskaņa.
Daligarieši neticamā kārtā bija uzvarējuši orkus divās kaujās, bet zaudējuši tajās tikai vienu vīru. Aplenkuma loks bija pāršķelts, un pilsēta bija padarīta neiekarojama.
Bija ieradušies arī palīgi: vesels pulks jātnieku, par kuriem visi priecājās, kaut arī pēc skata šie vīri no orkiem atšķīrās vienīgi ar to, ka nenēsāja sejai pielīmētas ādas maskas. Patiesībā — kāds čukstēja — vismaz puse Rankstraila armijas karavīru ar tādu masku izskatītos stipri labāk. Nē, daba šiem vīriem nebija nodarījusi pāri, un piedzimuši tie bija puslīdz glītām sejām un puslīdz pareiziem vaibstiem. Viņu retos smaidus šķībus, skatienus greizus un vaigus asimetriskus bija padarījušas kaujās gūtās brūces, bet vēl jo vairāk benžu nežēlība.
Taču dienas gāja un ļaudis pamazām aprada ar neticamo izdzīvošanas brīnumu — pārtikas trūkums saasinājās, un, galvenais, kļuva skaidrs, ka aplenkums, kaut arī pāršķelts, tomēr nav salaužams pavisam! Iekārtojušies iepretī pilsētas Dienvidu vārtiem, Dogonas pretējā krastā orki ēda un dzēra, gulēja, medīja, būvēja laiviņas, atjaunoja iznīcinātās katapultas, arī to resnos baļķus izrotādami ar sarežģītiem ģeometriskiem rakstiem. Viņi rīkoja parādes un turnīrus, un daligarieši ne reizi vien atjēdzās, ka paslepus, aizslēpušies aiz nocietinājumu dzeguļiem, nolūkojas, cik perfektas ir ienaidnieku kustības, cik pārsteidzoši to veiktie vingrojumi, cik savādās dejās kustas ķermeņi, ieroči un zirgi. Un orku dienvidu krastā saradās arvien vairāk un vairāk.
Aplencējiem pārtikas netrūka, viņi bija izlaupījuši tuvākas un tālākas apkaimes lauku sētas un nozaguši neskaitāmus ganāmpulkus. No ienaidnieku nometnes skanēja māvieni, blējieni, mēkšķieni, skaļa gāgināšana un vēl skaļāka kladzināšana, liekot daligariešiem ar skumjām atcerēties jaukos, pagājušos laikus, kad pilsētu aplenkumā turēja tikai trūkums un katra vista nešķita tik nesasniedzama bagātība.
Ar savu izturēšanos aplencēju karaspēks nepārprotami vēstīja, ka lēnais un slinkais laika ritējums viņus nesatrauc itin nemaz. Viņi Dogonas krastā paliks tieši tik ilgi, cik ilgi būs jāgaida Daligaras krišana.
